Mamma. Martiņas mamma bija jauna sieviete, kura nesaskatīja savā dzīvē iespējas rūpēties par savu mazulīti. Nesakārtota dzīve, nestabilitāte un pirmais bērniņš. Iespējams vienīgais. Iespējams dzīvi tā arī nekad neizdevās sakārtot.

Viena. Mazulis, nākot pasaulē, fiziski atdalās no mammas, tomēr emocionāli viņš joprojām jūtas kā daļa no viņas. Dzīve ārpus mammas ķermeņa ir nepazīstama un brīžam pat biedējoša. Tikai mammas tuvums, smarža, balss spēj mazināt diskomforta sajūtu un palīdzēt adaptēties jaunatklātajā pasaulē, kurā nav vairs ideālās temperatūras, pa laikam moka izsalkums, traucē spilgta gaisma un citas neērtības. Piektajā dienā pēc mazulītes nākšanas pasaulē mamma aizbēga… ->

Kā jau iepriekš esmu šeit rakstījusi, tad vienam manam bērnam ir C hepatīts un plānojas ārstēšana. Biju nolēmusi, ka to uzsākt varētu gadā, kad bērnam paliks 7 gadi. Vispār ārstēšanu uzsākt var no 6 gadu vecuma un pēc ārstes teiktā jo ātrāk, jo labāk tāpēc, ka tad tā ir efektīvāka un ar mazākām blakusparādībām, kuras vispār var būt tiešām smagas līdzīgi kā ķīmijterapijas gadījumos. Viens no galvenajiem šķēršļiem mums, lai uzsāktu ārstēšanu, ir finansiālais aspekts, jo valsts kompensē tikai 75% medikamentu izmaksas, bet atlikušie 25% var būt līdz 200 Ls mēnesī. Un galu galā man principa pēc šķita netaisnīgi, ka valsts nekompensē bērniem pilnībā. Pagājušā gada rudenī tika vākti paraksti par to, lai hepatīta ārstēšanos kompensētu pilnībā visiem. Parakstus savāca, iesniedza Saeimā, bet finansējums tā arī tam netika piešķirts un nekas nemainījās. Pirmo vēstuli es rakstīju pagājušā gada augustā Hepatīta biedrībai, jautājot, vai sarunās ar politiķiem tiek īpaši akcentēti bērni. Atbildēja, ka bērnus īpaši neizdala. Zinu, ka BKUS mediķi sarunās ar VM centās panākt, lai bērniem būtu šis finansējums nodrošināts 100% apmērā - diemžēl neveiksmīgi.  Laiks gāja uz priekšu un es nolēmu vērsties pie varas pārstāvjiem. ->

Sava veida tradīcija. Tiesa iepriekšējā gada apkopojumu es kādā dzēšanas mānijas reizē iznīcināju un varu pieskaitīt pie zaudējumiem. 2012. gads viennozīmīgi manā dzīvē bija notikumiem un negaidītiem pavērsieniem bagāts - brīžiem šķita pārbagāts...->

17 gadus vecajam Zakam atlicis dzīvot vairs tikai dažus mēnešus – tā pateikuši ārsti. Viņš iedziedājis un videoformātā ierakstījis savu atvadu dziesmu pasaulei.

Iemesls aizdomāties par to, ko darītu, uzzinot, ka nav vairs daudz atlicis dzīvot... Jebkurā gadījumā, manuprāt, dziesma laba arī bez sentimentālā fona.

Ieraksts par aizbildnības apstiprināšanu, ar kuru nu esmu kļuvusi par daudzbērnu māti, kādu laiku manā dienasgrāmatā stāv kā pēdējais. Minūtes pēkšņi ir sarāvušās kā vilnas džemperis pēc mazgāšanas karstā ūdenī un, šķiet, ka cenšos izmisīgi panākt laiku. Pazīstama sajūta  - jau trešo reizi tas. Apziņā atbalsojas vārgs mierinājums, ka mistiskā veidā pie tā var pierast un laiks atkal ar laiku atgūst savus dabiskos izmērus, kuros var rast arī brīvus vaļas brīžus būšanai ar sevi un nekā nedarīšanai. Slinkuma teorijas piekritēji var iet bekot - īstā sezona kā reiz klāt (ko tur liegties - man ar kārojas, bet ko nu vairs) - lai es justos kā cilvēks, šie mirkļi man ir tik pat svarīgi kā rasa vasaras tveices izkaltētajiem laukiem. ->

Adopcijas tirgū bērna diagnozes ir viens no ja ne pats svarīgākais bērna nākotnes perspektīvas rādītājiem. Jā, man tas šķiet skarbi. Protams, skaitās politiski nekorekti par to runāt, jo tā taču ir personīga izvēle. Tomēr sāpīgi, ka bērns tajā spēlē ir biežāk līdzeklis, nevis persona ar vajadzībām. Maz kuru interesē bērna nākotne. Svarīgi ir tas, ko iegūs no šāda bērna - piepildītu savu vajadzību un laimi uz tā rēķina. Pat līdz tādam cinismam, ka, uzzinot par pamestu bērnu, priecājas par ģimeni, kurai tas bērns tiks, nevis jūt līdzi bērna traģēdijai, kas metīs ēnu uz visu viņa atlikušo dzīvi.

Jā, man ir bērns ar diagnozi. ->

Pēdējā žurnālā "Ieva" bija raksts par audžuģimenēm, kurā bija apraksts par dažādām aprūpes formām un klāt pieredzes komentāri, tai skaitā mans. Kopumā rakstu vērtēju kā labu. Komentārs nav gluži tāds, kādu akceptēju pēc labošanas un tas ir žurnālistes veidots, balstoties uz sarunu ar mani tb nav manā izteiksmes stilā. Pievienoju savu komentāru, tādu kādu to nosūtīju pēc labošanas: ->

Nav jau noslēpums, ka ASV ir valsts, kurā tiek "atmazgāti" visvairāk nelegālo bērnu jeb, citiem vārdiem sakot, tur visvairāk adopcijā nonāk nolaupītie bērni. Tomēr, atsaukšanās uz to, ka nebija noslēgta starpvalstu vienošanās bērna nolaupīšanas brīdī, tāpēc bioloģiskajiem vecākiem nav nekādu tiesību uz savu bērnu, šķiet pretīgi ciniska. Situācija vispār briesmīga - iespējams bērnam arī nekad vispār nebūs iespēja uzzināt savu izcelsmi kur nu vēl bioloģisko ģimeni satikt. Uz meliem un zādzībām un sagrautām ģimenēm balstīts legāls bizness ar cēliem saukļiem. Manam prātam neapverami...

Avots: http://fox4kc.com/2012/05/15/missouri-couple-to-keep-allegedly-kidnapped-child/

Daudz lauzti šķēpi par to, vai bērnu pēršana ir atzīstams audzināšanas līdzeklis. Tāpēc šī tēma, kura uz to visu paskatās no otras puses, man šķita apkopošanas vērta. Bez komentāriem.

Tēmas uzstādījums:

Jautājums tiem, kas ir bērnībā pērti: kādas domas nāca prātā pēc pēršanas? Vai bija sapratne, ka, redz', es tiešām nepareizi izdarīju, tāpēc dabūju mācību, citreiz noteikti nedarīšu?->

Tā nu ir sanācis, ka adopcijas jeb pieņemto bērnu tēma manā blogā dominē par citām. Lielā mērā tāpēc, ka, manuprāt, ir nepietiekoši daudz praktiskās informācijas latviski par šo tēmu un rakstu to, kas pašai pietrūka reiz. 

Palasot citu pieņemto bērnu vecāku pieredzi un audzināšanas principus, priekš sevis secinu, ka vairums līdz galam neapzinās, ka pieņemtie bērni ir atšķirīgi un tāpēc arī atšķirīgi būtu jāaudzina.  Un tas nekādā gadījumā nav stāsts par to, ka viņi būtu defektīvi vai sliktāki - runa ir par sāpinātajiem bērniem, kuriem nepieciešama daudz jūtīgāka un iejūtīgāka attieksme.  Tas nenozīmē viņus žēlot pagātnes dēļ, bet gan rēķināties ar to, ka cilvēks, kam nesen bija lauzta kāja, nevar skriet tik pat ātri kā veselie - viņam nepieciešams saudzējošāks režīms zināmā mērā.->

Palasīju forumā, ka kārtējā adoptētāja mokās ar vainas apziņu, jo atteicās no piedāvātā bērna. Tēma, kas balansē uz ētikas robežas (ne velti sirdsapziņu tas grauž). Manuprāt, tur bezjēdzīgi meklēt formulas - nav svarīgi, pēc kādiem principiem citi vadās, ar savu lēmumu, tai skaitā izvēli, katram pašam būs jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi. Tātad jābūt tiešām pārliecībai par to, ka rīkojas pareizi. Līdz ar to atturos sniegt jebkādus padomus.->

Vēlējos padalīties par mūsu ģimenes progresu. Viesugrāmatā ir bijuši jautājumi par to, kā mums, tālāk dzīvojot, iet. Parasti grūti izvērsti atbildēt uz šādu jautājumu un sanāk strups "labi", kuru esmu domās atbildējusi. Un tā, protams, ir taisnība - paklausoties citu vecāku, kuri audzina pieņemtos bērnu, pieredzi, ne reizi esmu secinājusi, ka man ļoti paveicies, un, ja arī ir kādas problēmas (kas tak normāla dzīves sastāvdaļa ar jebkuriem bērniem), tad vairāk manis dēļ nekā bērnu pašu, jo ģimene ir smalka mijiedarbība un bērni ļoti jūtīgi reaģē uz vecākiem. Sadzīves formula pa lielam ir vienkārša - ja vecāki apmierina bērnu vajadzības (pēc uzmanības, atzinības, mīlestības utml.), tad arī bērni cenšas iepriecināt vecākus. Tas ir viņu dzīves viens no virzītājspēkiem. Un pretēji - ja vecāki bērnu vajadzības neapmierina, tad bērni attiecīgi izpauž savu neapmierinātību neapmierinošā uzvedībā, kas bieži noved pie rinķa danča, jo vecāki, tad cenšas bērnus labot ar dažādām metodēm jeb piespiest uzvesties pareizi neatrisinot problēmas cēloni, kas nereti liek problēmām samilzt vēl vairāk. Manā gadījumā ar meitiņu īpašu uzvedības problēmu nebija, bet ar dēlu... man bija sajūta, ka viņš dzīvo tādā kā ziepju burbulī - noslēgtā pasaulē, kurā eksistē tikai viņš, viņa vēlmes un intereses un šī formula nedarbojās - viņš bija izteikts patērētājs. Sīkāk par cēloņiem, izpausmēm rakstīju, aprakstot piesaistes traucējumus.

Pagājušajā gadā abi mani bērni izgāja katrs vienu psihoterapijas kursu. Es nekad īsti neesmu ticējusi psiholoģijai, bet rezultāti mani iedvesmoja un jūtami uzlaboja mūsu dzīves kvalitāti un atmosfēru ģimenē. Man šķita, ka desmit reizes diez vai ko mainīs - bet izrādās, ka tas ir daudz. Un tātad ieguvums:

Viņi vienkārši nevarēja saprast. Lieliskais bērns, kuru Smitu pāris adoptēja pirms 15 gadiem, tagad kavēja skolu, runāja pretī, niekojās ar narkotikām un bija iesaistījusies seksuālās attiecībās ar savu 20 gadīgo no narkotikām atkarīgo draugu. Vēl tikai pirms gada viņa labi mācījās un ar prieku pavadīja laiku kopā ar vecākiem - bija ideāls bērns. Viņi izmēģināja ārstēšanu pie ģimenes terapeita tomēr radās iespaids, ka piekļūt meitai vienkārši nav iespējams. Mājās nebija nekas mainījies, kas būtu varējis radīt spriedzi. Kas varēja būt problēmas cēlonis? ->

     Skaista, talantīga, jauna sieviete, kuras dzīve sākās dienā, kad bija izlemts to iznīcināt. Brīnumaini un reizē arī biedējoši. Šajā video viņa stāsta par to, kā sākās viņas dzīve. Tajā pat nav nosodījuma - tik aicinājums aizdomāties...

     Mūžīgais un tik neērtais jautājums par to, kāpēc sievietes tiesības uz brīvību, ērtībām un dzīvi bez bērna tiek šausminoši vardarbīgā veidā realizētas uz bērna tiesībām dzīvot rēķina. ->

     Salda brīvība! Porcijas lielums tieši viens mēnesis. Garnējums - lielisks laiks - kā sen gaidītā un pelnītā kompensācija par garo un auksto ziemu. Eh... gribētos vasaru līdz  decembrim...

     Tātad: atvaļinājums ir sagaidīts!!!

     Man ļoti patīk savs darbs tomēr nedarbs patīk vairāk. :) Var izbaudīt laika plānošanu bez ierobežojumiem un zupas vārīšanu bez steigas. :) Un galvenais - izbraucienus, tuvus un tālus.

     Viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk savs darbs ir tas, ka man tas ir atgādinājums tam, cik ļoti Dievs par mani rūpējas un pieņem tādu, kāda es esmu ar savām savdabīgajām prasībām. Tāpēc uz šīs nots nolēmu padalīties par to, kā es tiku pie darba nu jau gandrīz pirms pieciem gadiem. Tātad:

     Jau iepriekš, klausoties liecību par to, kā tiek uzveikta briesmīgā slimība, ko par vēzi sauc, es aizdomājos par to, kāpēc šī sērga tik daudzus notver savās spīlēs. Šķiet, ka mani tas neskar un nevar skart (tāda utopiska ticība laikam ir katram), tomēr apkārt ir biedējoši daudz cilvēku, kuri ar to cīnās, un tik daudzi, kas neuzvar... Un vienmēr paliek šis neatbildētais Kāpēc. Interesanti, ka joprojām pret to nav panacejas - ir daudz un dažādi veidi, kā šķiet gana daudziem izdodas tikt galā ar vēzi, bet tai pašā laikā nav nekā konkrēta, kas garantētu rezultātu. Protams, ir daudz sazvērestības teorijas uz šīs bāzes, kas apgalvo, ka tādas zāles ir pārāk neērtas un tāpēc tiek slēptas kaut būtībā pēc daudziem parametriem šī slimība ir dzīvesveida sekas, bet tas, kā zināms, ar ripiņu rīšanu nemainās un līdz ar to man ticamāk šķiet tas, ka tādu zāļu vienkārši nav.

     Noskatījos raidījuma Tas ir pārdabiski sēriju, kurā galvenā varone Širlija Smita padalījās ar to, kā Dievs viņu dziedināja no šīs slimības. Tādu liecību ir ļooti daudz. Tik daudz, ka vismaz es jau daļēji esmu notrulinājusies un mani pat vairs nepārsteidz fakts, ka kāds ir saņēmis dziedināšanu no vēža. Tomēr šī liecība man šķita īpaša - jo pamatā viņa to dziedināšanu saņēma, izmainot savā dzīvesveidā tās fundamentālās lietas, kuras bija kā atvērtas durvis melnajam vēzim. Īstenībā tur arī slēpjas atslēga - panaceja, ko tik daudzi kāro. Nolēmu pierakstīt  šo liecību. Raidījums ir vairāk kā divdesmit minūtes garš, tāpēc pēc saviem ieskatiem liecību nedaudz saīsināju.  Tātad:

     Jauks video, kas labi izskaidro mūsu ikdienas lietu aprites ciklus un to, kā mēs dzīvojam uz nabadzīgo pasaules iedzīvotāju rēķina, radot viņiem bezizeju ar savu negausību.

     Īstenībā skumji, kaut sen zināms.

     Ja ir augstas prasības pret pārtikas kvalitāti un uzturvērtību, tad nereti nākas secināt, ka gatavot nāksies vien pašai. Šo maizīšu pamatā ir pasaulē zināmā Esenes maizes recepte. Tik izpildījuma nianses manā gumē. Es to gatavoju parasti vasaras karstajās dienās, jo maizītes tiek "cepinātas" saulē. Un tās pilnīgi noteikti ir iespējamais veselīgākais maizīšu veids. Un arī viens no gardākajiem...

     Pamatā ir diedzēti graudi - visgaršīgāie ir kviešu graudi. Bet ir ļoti plašas variācijas iespējas un izmantot var arī citus graudus. Garšu bagātināt var ar diedzētām sēklām, mērcētiem žāvētiem augļiem un medu. Un, protams, garšas krāsainību piedod ar jūras sāli. Visu samaļ gaļas mašīnā un iegūst viendabīgu masu, kuru plānā (apmēram 0,5 cm) kārtā izlīdzina uz cepamā papīra, kas savukārt ir uz paplātes izklāts. Un tad kaltē saulē. Kad masa ir gandrīz izžuvusi es to sagriežu ar šķērēm vai citādi sadalu taisnistūrīšos - kā sausmaizītes. Labā laikā rezultātu ievērtēt var jau pēc dienas. Ideāli, protams, ja ir kaltējamais aparāts. Man tas pagaidām nepiepildīto sapņu sarakstā nīkst. Var izmantot arī cepeškrāsni, bet tad temperatūrai jābūt mazāk par 40 grādiem.

     Vienkārši un veselīgi. :)

     Man ir brīnišķīga draudze, kura ir kā Dieva godības oāze. Apmeklēju to tikai pusotru gadu, bet joprojām esmu sajūsmā par to. Vietu, kur var peldēt Dieva mīlestībā un slavā nevis laipot starp intrigām un garīgām bedrēm. Un mani sajūsmina, ka neviens mani nemēģina pārveidot un tur prioritāte ir Dieva klātbūtne nevis teoloģiski spriedelējumi par to.

     Kristietības lielākā vērtība ir liecības par Kristus darbiem. Apliecinājums tam, ka Viņš nav mainījies un joprojām Viņam nav nekā neiespējama. Man joprojām ir vēlēšanās izveidot interneta lapu, kurā būtu iespējams publicēt liecības par to, ko Dievs ir darījis cilvēku dzīvēs. Tā kā tehniski vēl neesmu atradusi šai idejai risinājumu, tad iespēju robežās domāju padalīties ar liecībām šajā lapā - savās virtuālajās mājās, jo, pirmkārt, tas ir vajadzīgs man - atgādinājums, ka Dievs var un grib darīt brīnumus cilvēku dzīvēs. Arī manā.

     Pirmā bija kādas sievietes liecība. Otra ir mācītāja liecība par fiansiālajiem brīnumiem. Abas liecības ir no šodienas dievkalpojuma draudzē Dieva upe un pierakstītas tā kā tika stāstītas.

     Braucot ar auto, es mēdzu klausīties radio. Šķiet, tas ir vienīgais laiks, kad tam tiek mana uzmanība. Un prioritāte ir LKR, kas braukšanai šķiet piemērotākais, ja vien neuzbāžas ar garlaicīgiem spriedelējumiem. Šoreiz uztrāpīju uz raidījumu Mīlestības trīsstūris. Par ģimeni - kāpēc gan ne. Stiprināšu savu konservatīvo skatījumu. :) Bija tur dažas domas, kas lika domāšanai sarosīties. Viedoklis ir formulēšanās stadijā, bet padalīties var. Un tātad raidījumā piedalījās Gaļina Masļeņikova, ģimenes psihoterapeite no Maskavas, un tēma bija "Dabīga ģimene kā vērtība un valsts prioritāte". Citāti no raidījuma:

     Sadzirdēt Dieva balsi un vadību - tā ir māksla, kurā vienmēr ir kur pieaugt un mācīties. Man gribot un arī reizēm negribot (kad dumpība uzmet lūpu) tā ir viena no dzīves svarīgākajām skolām. Visbiežāk sadzirdu redzot un redzēšana vispār ir pati galvenā maņa manā dzīvē. Bet pēdējā laikā pamanīju, ka reizēm atbilde atnāk, sajūtot mieru nemierā. Tas nesniedz atildes uz satrauktā prāta jautājumiem: kā?, kāpēc?, kad?... Tas māca paļauties un ticēt, ka Viņš visu kontrolē, nekad nenokavē un pats galvenais: Viņam NAV vienalga un IR risinājums. Un tas atnāk... Viņš NEKAD nepieviļ!

     Turpinot savu ceļojumu autovadītāju pasaulē, es pamanījos iedzīvoties jaunos pārdzīvojumos dēļ saviem zeltainajiem spārniem - pazaudēt aizmugurējo numura zīmi. Man kā radījumam ar nihilistiskām iezīmēm, tas šķistu sīkums, ja vien nebūtu jau gūts priekšstats, ka zaļajiem vīriņiem tas šķitīs bezgala smags pārkāpums (bez kārtas numura uz pieres mēs esam sabiedrībai bīstami nezināmie :)), par kuru visticamāk steidzīgi taptu man jauna (brīvprātīgi obligāta) ieejas biļete pie valsts kases papildināšanas ar skanīgām zivtiņām. Un tikšana pie jauna bleķa gabaliņa arīdzan izrādās nav nemaz tik lēts prieks - ap 50 Ls nozaudēšanas gadījumā. Ha!!!

     Saka, ka cilvēkam vajagot vismaz divus gadus, lai iemācītos runāt, un pēc tam vismaz 60 gadus, lai iemācītos paklusēt.

     Atcerējos to tāpēc, ka pamanīju sev progresu spējā nepateikt sakāmo (puse no 60 gandrīz būs nodzīvoti :)). Ņemot vērā, ka esmu ļoti tieša, šis aspekts ir nudien svarīgs, pilnveidojot komunikācijas prasmes. Un šķiet, ka tajā man būtiski palīdzējis internets - iespēja izrunāt, izteikt un procesā arī priekš sevis noformulēt domas, atziņas un viedokli. Izrietoši sintētiskā komunikācija izrādās nav nemaz tik nicināma, kā reizēm sabiedrības attieksmē var nojaust. Tā ir iespēja runāt par to, par ko sadzīvē cilvēki negrib runāt, kā arī izrunāt līdz galam nevis apstāties pie kāda sajustās it kā strīda robežas.

     * Saule. Bija patīkami silts un saulains laiks. Un pēc ilgiem laikiem man bija neplānota iespēja (parasti saplānoju rosīgu nēsāšanos pa darīšanām tais reizēs, kad izdodos no mājas bez bērniem) nesteidzīgi kādu brīdi pastaigāties pa pilsētu. Tas bija tiešām baudījums mierīgi klīst, vērot cilvēkus un vienkārši baudīt to, ka mani neviens nerausta un man nav ar patstāvīgu trauksmes sajūtu jācenšas paredzēt katrs nākamais bīstamais bērnu solis, vai jācīnās par to, ka pie ielas ir jādod roka un ejam uz priekšu un es nevienu nestiepšu - tam mums ir kājiņas, ar ko iet utt., utt.... Kaifīgs miers!  Patīkamas atmiņas! :)

     * Aizbildņa pilnvara. Tīri praktiska un noderīga nianse. Plānoju vasarā atvaļinājumā laikā ar bērniem aizbraukt ārpus LV robežas. Ar meitu viss ir vienkārši - viņa ir ierakstīta pasē. Bet dēls pagaidām ir aizbildnībā un līdz ar to mani interesēja, kādi dokumenti vajadzīgi, lai uz robežas nerastos problēmas pierādīt to, ka man ir tiesības ar bērnu kurp doties. Tātad - man kā aizbildnim ir vajadzīgs spriedums par aizbildnības apstiprināšanu (vislabāk sadabūt saīsināto variantu uz vienas lapas) un sprieduma tulkojums. Minētos dokumentus sasien kopā un legalizē ĀM, uzliekot "Apostille".

     Tiesības man ir jau gandrīz 11 gadus. Kaut arī visu laiku nebija sava auto, periodiski tāpat sanāca gana daudz braukāt, bet vēl ne reizi nebija gadījusies iespēja aprunāties ar CP. Vakar iekritu. Kārtējo reizi man pietrūka laika visam un steidzos nokļūt vajadzīgajā vietā, cenšoties nokavēt pēc iespējas mazāk. Krustojums - man Stop zīme. Ātrumu stipri samazināju, bet neapstājos pilnībā: ceļš labi pārredzams, tai brīdī izbraucams un ja apstātos, tad visticamāk nepaspētu un vajadzētu gaidīt. Gaidīt vajadzēja tāpat un pie tam kaitinoši ilgi - un nu jau kamēr uzrakstīs protokolu, kas man dos definētas iespējas ieskaitīt 20 Ls valsts kasē. Protams, es biju vainīga. No otras puses - vai likums ir priekš cilvēkiem, vai cilvēki priekš likumiem. Pēc neilga laika aiz manis tika apturēta vēl viena automašīna.

     Pamācoši atceramies somus, kas tukšajās naksnīgajās ielās vientuļi stāvēja pie sarkanā, gaidot, kad varēs legāli pāriet ielu...

     Atļāvos neietilpt vispārpieņemtajos rāmjos. Izrotāju tuksnesi ar ziedu pļavu. Man ir iemīļota koši puķaina vasaras kleita. Smeldzīgs atgādinājums tam, cik nelietīgi īss ir tas laiks, kad šajos platuma grādos var baudīt vasaras siltumu un krāsainību. Tā kā pavasaris spītīgi kavējas, es nenocietos un ietērpos savā košajā kleitā. Kopā ar garajiem zābakiem un īsu jaciņu man šķita ideāla kombinācija. Zābaki ar jūtamu papēža augstumu (salds brīdis, par kuru vakaros kājas skarbi atgādina ar smeldzošajiem protestiem pret pārdzīvotajiem ierobežojumiem) uz mani iedarbojas pārliecinoši un es dodos pasauli iekarot ar lepni paceltu galvu un vien pie sevis pasmaidot par līdzcilvēku spurdzieniem vai acu skatienā lasāmo izbrīnu.

     Tas nav pašmērķis, bet man tiešām patīk neietilpt pelēko kastīšu standartā un likt citiem apjaust savu robežu šaurumu.  

     ... jeb izmisums pēc pavasara.

     Jau marta beigas, bet joprojām lielāko daļu mana dārza teritorijas klāj sniega sega. Pie mājas sienas ir nokusis un tur lielie sniegpulksteņi,  knapi degunus izbāzuši, jau sparīgi metas pie ziedēšanas. Man ar kārojas uzziedēt, bet tā vietā esmu spiesta drebot vīstīties lupatu kaudzē.

     Jūtos pelījusi karstu vasaru.

     Vakar par godu izbraucienam un lielpilsētu uzcirtos ar smukumzābakiem un ērtos ikdienas bezpapēžu atstāju mājās. Zābaki smalki ar sievišķīgu papēdīti. Priecē acis un sirdi lūkojoties vitrīnu un citu spoguļojošu virsmu atspulgos. Vakarā manas kājas vienojās kopīgā sāpju protestā pret smalkiem un augstiem papēžiem.

     Noskatījos internetā Dejo ar zvaigzni priekšnesumums. Šķiet, ka kājas vēl vairāk sāka sāpēt.