Melnā vēža spīlēs

     Jau iepriekš, klausoties liecību par to, kā tiek uzveikta briesmīgā slimība, ko par vēzi sauc, es aizdomājos par to, kāpēc šī sērga tik daudzus notver savās spīlēs. Šķiet, ka mani tas neskar un nevar skart (tāda utopiska ticība laikam ir katram), tomēr apkārt ir biedējoši daudz cilvēku, kuri ar to cīnās, un tik daudzi, kas neuzvar... Un vienmēr paliek šis neatbildētais Kāpēc. Interesanti, ka joprojām pret to nav panacejas - ir daudz un dažādi veidi, kā šķiet gana daudziem izdodas tikt galā ar vēzi, bet tai pašā laikā nav nekā konkrēta, kas garantētu rezultātu. Protams, ir daudz sazvērestības teorijas uz šīs bāzes, kas apgalvo, ka tādas zāles ir pārāk neērtas un tāpēc tiek slēptas kaut būtībā pēc daudziem parametriem šī slimība ir dzīvesveida sekas, bet tas, kā zināms, ar ripiņu rīšanu nemainās un līdz ar to man ticamāk šķiet tas, ka tādu zāļu vienkārši nav.

     Noskatījos raidījuma Tas ir pārdabiski sēriju, kurā galvenā varone Širlija Smita padalījās ar to, kā Dievs viņu dziedināja no šīs slimības. Tādu liecību ir ļooti daudz. Tik daudz, ka vismaz es jau daļēji esmu notrulinājusies un mani pat vairs nepārsteidz fakts, ka kāds ir saņēmis dziedināšanu no vēža. Tomēr šī liecība man šķita īpaša - jo pamatā viņa to dziedināšanu saņēma, izmainot savā dzīvesveidā tās fundamentālās lietas, kuras bija kā atvērtas durvis melnajam vēzim. Īstenībā tur arī slēpjas atslēga - panaceja, ko tik daudzi kāro. Nolēmu pierakstīt  šo liecību. Raidījums ir vairāk kā divdesmit minūtes garš, tāpēc pēc saviem ieskatiem liecību nedaudz saīsināju.  Tātad:

      Atgriežoties no ceļojuma uz Dienvidameriku, es domāju, ka esmu saslimusi ar kādu infekcijas slimību. Biju ļoti nogurusi no ceļojuma. Man sākās neliels urīnpūšļa iekaisums un vispār bija pienācis laiks kārtējajām ikgadējajām medicīniskajām veselības pārbaudēm. Es izgāju pārbaudes, bet tās neko neuzrādīja. Pēc tam man ārsts veica rektālo izmeklēšanu un atklāja nelielu sabiezējumu puszirņa lielumā. Pat trīs tādus sabiezējumus. Viņam radās aizdomas par endometriozi. Bet viņš nedomāja, ka tas varētu būt kaut kas nopietns. Ārsts nolēma paskatīties kas notiek iekšienē - vienkārši lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.  Viņš teica, ka vēlas nolaist vēderā man lampiņu un paskatīties, kādā stāvoklī ir vēdera dobums. Es piekritu un pēc trīs dienām es biju jau mazajā operācijas zālē uz izmeklēšanu. Kad pamodos no narkozes, es ieraudzīju, ka man pie deguna ir trubiņas, pielikta skābekļa maska, pie rokām pieslēgti aparāti, kas seko līdzi pulsam, pievienoti katetri. Un, tā kā es pati esmu medmāsa, tad es uzreiz sapratu, ka man atklājuši ko nopietnu.

      Manā ģimenē 17 cilvēki ir miruši no vēža. Mammai bija vēzis un viņas brāļiem un māsām arī bija vēzis. Bet ārsts teica, ka šis audzējs var būt gan labdabīgs, gan ļaundabīgs. Tik un tā es nekad nepieļāvu domu, ka man varētu būt vēzis. Uzreiz pēc pamošanās es sāku jautāt, ko man ir atraduši. Mans vīrs centās mani nomierināt, sakot, ka viss ir kārtībā un lai es vēl paguļu. Bet es uzstāju, tomēr viņš turpināja teikt, ka viss ir kārtībā. Es pajautāju, ko teica ārsts un viņš atbildēja, ka ārsts teicis, ka tas ir vēzis. Es pajautāju, vai viņi visu ir izgriezuši, viņš atbildēja apstiprinoši un es uzreiz aizmigu. Bet kad pamodos, tad uzreiz atcerējos: "Ak, mans Dievs, viņš taču teica, ka tas ir vēzis!" Es biju šokā. Manā prātā bija reāla cīņa un bija ļoti grūti tikt galā ar domām, kas negribēja pieņemt šo faktu. Atnāca ārsts un izteica līdzjūtību par situāciju. Viņš teica, ka audzējam bijušas daudz metastāzes. Viņš esot izgriezis visu, ko varējis, bet pārējo bija spiests atstāt: "Man ļoti žēl. Jums atlikuši 6 mēneši, ko dzīvot. Ne vairāk..."

      Kā ar to sadzīvot? Es kļuvu klusa, daudz domāju un tā, kā pēc būtības esmu verbāls cilvēks, tad daudzas domas izteicu skaļi. Mani pārņēma bailes un neticība.  Jutos aizvainota, ka tā ir noticis un nevaru kontrolēt savu organismu. Tā kā es esmu medmāsa, tad zināju, kas ir ķīmijterapija un es to ļoti negribēju. Es nonācu onkologa uzskaitē. Viņš uzreiz paziņoja: "Tā - jums ir palikuši seši mēneši, ko dzīvot tāpēc mēs ar jums darīsim to un to, un vēl to." Es atteicos no ķīmijterapijas un uz to viņš atbildēja, ka, to izvēloties, man būtu 30 % iespējamība nodzīvot 12 nevis 6 mēnešus. Es atbildēju, ka tas nav tā vērts un ka es tam nepiekrītu. Atgriezos mājās, ģimenē un visi viņi īpaši mamma bija ļoti norūpējušies par manu stāvokli tāpēc, ka jau tik daudzi ģimenes locekļi bija miruši no vēža. Un mana meita un citi ģimenes locekļi sāka mani pierunāt, lai piekrītu ķīmijterapijas kursam. Bet mans vīrs, viņš ir tik jauks, teica: "Širlij, kā Tu nolemsi tā būs. Es atbalstīšu jebkuru tavu lēmumu." Mana mamma un meita turpināja uzstāt. Viņas pieķērās šai iespējai man nodzīvot dažus mēnešus ilgāk.  Ārsts regulāri uz mani izdarīja spiedienu, sakot, ka man tas ir jādara. Pēc tam viņš piedāvāja kādu labu preparāu, pilnībā dabīgu, kas labi palīdzot. Lai mani liktu mierā, es beigās nolēmu iziet šo kursu. Pēc tam lai notiek, kam jānotiek. Es biju pilnībā nesagatavota tam, kas sekoja. Neviens tam nebija gatavs. Man bija ļoti spēcīga alerģiska reakcija uz preparāta sastāvu. Deviņas dienas mana dzīvība burtiski karājās mata galā. Sajūta bija tāda, it kā ķermenī būtu ielieta šķidra uguns. Man asiņoja lūpas, smaganas un visa mute. Vēders bija kā pārkarsēta krāsns. Es jutu to ar katru sava ķermeņa šūnu. Ķīmijterapijas iespējamība tika izslēgta.

      Apmēram tai laikā es sāku dzirdēt, kā Dievs mani uzrunā. Kungs sāka runāt un deva man rakstu vietu:  

Kas pievalda un pasarga savu muti, pasarga savu dzīvību, bet, kas ļauj savai mutei visu vaļu, dabūs bīties. /Sal. pam. 13:3/

Es sapratu, ka man jāseko līdzi tam, ko es runāju. Un neteikt neko negatīvu, nedomāt un nedarīt neko negatīvu. Dievs deva man vēl vienu rakstuvietu no 118. psalma, kur teikts: Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus. Tur teikts, ka Viņš ir pieļāvis ciešanas, bet ne līdz nāvei. Vēl Viņš man deva trīs baušļus. Tie bija kā pavēles, instrukcijas man personīgi. Tas bija tai periodā, kad es savai ģimenei biju pateikusi, ka esmu izmēģinājusi to, ko viņi piedāvāja, un gandrīz nomiru, bet tagad darīšu pa savam. Es pilnībā paļaušos uz Dievu un Viņš mani vadīs. Un tā es divos naktī lūdzu un Dievs mani uzrunāja, sakot, ka dos 3 baušļus, kas man ir jāizpilda:

1. "Es gribu, lai Tu izmaini visu savu uztura sistēmu. Pārkārtotu savu imūnsistēmu un visu organismu ar uztura palīdzību."
2. "Ja gribi dzīvot, Tev ir jāizlīgst ar savu znotu." Es pie sevis nodomāju - interesanti, kā tas ir iespējams, jo es jau biju centusies, bet neveiksmīgi. Bet Dievs to atkārtoja otru reizi -  "Ja gribi dzīvot, tad izlīgsti ar znotu."
3. "Gribu, lai Tu pastāvi ticībā par savu dziedināšanu."  Ak, Dievs, kāda vēl dziedināšana. Ārsti no vēža pataisa briesmīgu monstru. Tas skan kā nāves spriedums. Es Viņam atzinos, ka man nav tāda ticības līmeņa. Es zinu tikai kā dzīvot savā ticības līmenī. Viņš teica: "Labi - darbojies tai ticības līmenī, kas Tev ir."

Un man bija vēl viens rīkojums - pieņemt Svēto Vakarēdienu katru dienu.

Drīz pēc tam man piezvanīja kāda paziņa un teica, ka Dievs viņai licis sirdī paņemt mani pie sevis, lai es paliktu pie viņas mājā līdz pilnīgi izdziedināšos un pastāvēt lūgšanās par mani. Tas bija, kā apstiprinājums tam, ka es nemiršu, bet saņemšu savu dziedināšanu.

     Es pārcēlos pie viņas un neko nebiju teikusi par Svēto Vakarēdienu, bet tas bija pirmais, ko viņa man piedāvāja izdarīt. Viņa pati arī nekad to nebija darījusi mājās. Pēc Vakarēdiena mēs palūdzām un tad viņa teica: "Dārgā, es atstāšu galdu ar visu Vakarēdienam nepieciešamo pie tavas istabas durvīm un tu varēsi to pieņemt ik dienas." Tas bija pats īstākais apliecinājums tam, ko bija teicis Dievs. Tā es katru dienu pieņēmu svēto vakarēdienu. Sākumā darīju to tikai paklausībā Dievam un neko nejutu, bet tad reiz es sajutu milzīgu atvieglojumu un pēc tam es jau jutu īstu apmierinājumu no vakarēdiena baudīšanas tāpēc, ka es zināju, ka Dievs dziļi attīra manu sirdi un ka Viņš grib izmainīt tās lietas, kas jau ļoti ilgi man sagādāja ciešanas un sāpes un ar ko es negribēju tikt galā - negribēju par tām domāt un atcerēties. Reiz, kad es pieņēmu Svēto Vakarēdienu, Viņš man jautāja, vai esmu gatava ielaist Viņu tajās sirds istabās, kurās Viņš agrāk nav bijis, un es sapratu, ka tieši tur man ir palikušas daudz sāpes un tas, ar ko es apzināti nevēlējos tikt galā. Es atļāvu Dievam - iedomājieties pēc dažiem mēnešiem man bija jāmirst, bet mana sirds nebija sakārtota. Man bija tikai viena lūgšana - attīri mani, sagatavo mani debesīm. Dievs sāka no manas zemapziņas vilkt ārā bērnības atmiņas - ļoti dziļus pārdzīvojumus. Es sapratu, ka Viņš dziedina emocijas tik pat reāli kā Viņš fiziski dziedina.

     Dievs vērsa manu uzmanību uz atšķirību starp piedošanu un atlaišanu, skaidrojot par to, kā vajag atlaist to, kas ir piedots un neatteikties no piedošanas.  Reiz Viņš atsauca man atmiņā kādu epizodi no manām attiecībām ar vīra māti. Es teicu: "Bet Kungs, es jau piedevu viņai. Mēs tad izlīdzinājāmies, piedevām viena otrai un viss ir kārtībā." Un Dievs atbildēja: "Jā, tu viņai piedevi, bet tu neatlaidi to, kas bija starp jums. Es izdarīšu tā, ka tas aizies pavisam. Tev joprojām sāpīgi ir atcerēties daudz ko no tā, ko viņa Tev ir teikusi un darījusi. Tas nozīmē, ka Tu vēl neesi atlaidusi." Tajā slēpjas atšķirība starp piedošanu un atlaišanu pavisam. Kad ir atlaists, tad Dievs visu paņem prom un vari arī tālāk par to atcerēties, bet tas vairs nesāp. Piedot kaut ko ir viegli, bet kļūt pilnīgi brīvam no tā - tur vajadzīgs brīnums un pārdabiska palīdzība. Es pajautāju: "Kungs kā Tu to dari? Pati es nespēju." Viņš man uzreiz atbildēja. Man rokās kā reiz tad bija Vakarēdiena glāze un Viņš teica: "Tā dzēriena spēkā." Mani tas pārsteidza. Un tad es sāku saprast: "Caur manu ticību un Tavām asinīm, Vakarēdiena dzērienu, es varu atbrīvoties no visiem aizvainojumiem, sāpēm visām savām rētām." Es trīs reizes Dievam to pārjautāju, lai pārliecinātos, ka pareizi esmu sapratusi. Tā bija lielākā atklāsme priekš manis, ka iespējams atbrīvoties no emocionālajām rētām un sāpēm asiņu derības spēkā. Visas trīs reizes Viņš atbildēja apstiprinoši. Un Viņš teica, lai es konkrēti nosaucu to, ko atlaižu. Man pagāja trīs mēneši, ko es pavadīju, katru dienu baudot Vakarēdienu un atceroties, un atlaižot visas sāpes un pāridarījumus, kas man bija no pagātnes. Viena pēc otras no manis nokrita važas. 

     Es saņēmu dziedināšanu. Es lieliski jutos un biju enerģijas pārpilna. Es pareizi ēdu. Es turpināju dzīvot un netaisījos mirt.

Kad es atrādījos ārstam, viņš bija šokā. Tas, ko viņš bija spiests atzīt (uzrakstīta vēstule):  "Širlija bija mana paciente kopš 1991. gada. 1995. gadā Širllijai atklāju vēzi, kā dēļ viņa tika arī operēta. Diagnoze bija vēzis trešajā stadijā, kas bija aptvēris tievās un resnās zarnas un vēl vairākus orgānus. Širlija atteicās no piedāvātas ķīmijterapijas un nolēma paļauties uz Dievu ticībā, ka tiks dziedināta. Kā ginekologs es esmu nozīmējis Širlijai ikgadējas medicīniskās pārbaudes. Visas turpmāko piecu gadu pārbaudes apliecina pilnīgu izdziedināšanos un no medicīnas viedokļa nekas neliecina, ka viņai bija jāmirst piecus gadus iepriekš. Viņas organisms ir pilnīgi brīvs no ļaundabīgiem veidojumiem un šodien es ar pateicību konstatēju to faktu, ka Širlija ir dzīvs aplliecinājums tam brīnumam, kas ar viņu ir noticis."

Rezumējums no manas puses:

• Ir svarīgi dziedināt emocijas, jo tās atstāj būtisku ietekmi gan uz mūsu fizisko ķermeņi, gan garīgo dzīvi (sāpes mums liek norobežoties no cilvēkiem un līdz ar to automātiski arī no Dieva). Ir bīstami norakt sevī sāpes un ievainojumus - kā redzams šai stāstā - tas ir dzīvībai bīstami. Iespējams šī atziņa ir svarīgākā priekš manis...

• Protams, uzturs - kārtējo reizi ir apliecinājums, ka tas var būt gan inde, gan zāles mūsu miesai. No mums atkarīgs, ko mēs izvēlamies, un to, kāds ir pareizs un cilvēkam piemērotākais, lai pilnvērtīgi funkcionētu, uzturs Dieva skatījumā, Viņš ir atklājis savā Vārdā. Atliek vien sekot norādījumiem.

• Vēzis ir likumsakarība nevis kataklizma. Mēs varam no tā izvairīties un varam to uzveikt. Negribas attapties sažņaugtai tā spīlēs...