Sadzirdēt sajūtot

     Sadzirdēt Dieva balsi un vadību - tā ir māksla, kurā vienmēr ir kur pieaugt un mācīties. Man gribot un arī reizēm negribot (kad dumpība uzmet lūpu) tā ir viena no dzīves svarīgākajām skolām. Visbiežāk sadzirdu redzot un redzēšana vispār ir pati galvenā maņa manā dzīvē. Bet pēdējā laikā pamanīju, ka reizēm atbilde atnāk, sajūtot mieru nemierā. Tas nesniedz atildes uz satrauktā prāta jautājumiem: kā?, kāpēc?, kad?... Tas māca paļauties un ticēt, ka Viņš visu kontrolē, nekad nenokavē un pats galvenais: Viņam NAV vienalga un IR risinājums. Un tas atnāk... Viņš NEKAD nepieviļ!

     Turpinot savu ceļojumu autovadītāju pasaulē, es pamanījos iedzīvoties jaunos pārdzīvojumos dēļ saviem zeltainajiem spārniem - pazaudēt aizmugurējo numura zīmi. Man kā radījumam ar nihilistiskām iezīmēm, tas šķistu sīkums, ja vien nebūtu jau gūts priekšstats, ka zaļajiem vīriņiem tas šķitīs bezgala smags pārkāpums (bez kārtas numura uz pieres mēs esam sabiedrībai bīstami nezināmie :)), par kuru visticamāk steidzīgi taptu man jauna (brīvprātīgi obligāta) ieejas biļete pie valsts kases papildināšanas ar skanīgām zivtiņām. Un tikšana pie jauna bleķa gabaliņa arīdzan izrādās nav nemaz tik lēts prieks - ap 50 Ls nozaudēšanas gadījumā. Ha!!!

     Izbraucu vēl reiz savu maršrutu, cītīgi pētot brauktuvi un pārskatāmo ceļa nomali, un nekā. Šādos brīžos dvēsele kļūst bezgala garīga. :) Un vienīgā atbilde, kas manī atbalsojās, bija miers - viss būs kārtībā. Mājās ielūkojos sludinājumu vietnē un - tur jau tas bija - nedaudz kļūdains, bet atpazīstams ziņojums par to, ka mana auto astesgala numurs ir atrasts. Jo-hooo! Veiksme bija pilnīga un atradējs nebijs kāds mājās braucējs no Latgales miesta, bet mitinājās saprātīgi sasniedzamā attālumā. Un galvenais - man bija prieks, ka viņš lietoja internetu un zīmi ne tikai savāca, ko pielikt kā dekorējumu, bet izziņoja par tās atrašanu. Paldies!!!