Manas mājas virtuālajā pasaulē. Iespēja apkopot sev svarīgo, saliekot no lauskām savas pasaules un svarīgo lietu mozaīku.

 

Citi mani blogi:

Veselīga maize - par veselīgu dabīgi raudzētu maizi.

Azote - adoptētāju un aizbildņu SO "Azote"

LL Māja - par to, kā sapnis par savu māju piepildās

Zemenes ar putukrējumu

     Salda brīvība! Porcijas lielums tieši viens mēnesis. Garnējums - lielisks laiks - kā sen gaidītā un pelnītā kompensācija par garo un auksto ziemu. Eh... gribētos vasaru līdz  decembrim...

 

     Tātad: atvaļinājums ir sagaidīts!!!

 

     Man ļoti patīk savs darbs tomēr nedarbs patīk vairāk. :) Var izbaudīt laika plānošanu bez ierobežojumiem un zupas vārīšanu bez steigas. :) Un galvenais - izbraucienus, tuvus un tālus.

 

     Viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk savs darbs ir tas, ka man tas ir atgādinājums tam, cik ļoti Dievs par mani rūpējas un pieņem tādu, kāda es esmu ar savām savdabīgajām prasībām. Tāpēc uz šīs nots nolēmu padalīties par to, kā es tiku pie darba nu jau gandrīz pirms pieciem gadiem. Tātad:

 

 

     Studiju laikā piestrādāju par pārdevēju. Darbs man riebās un bija fiziski smags. Vairākus gadus vajadzēja, kamēr atgāju no sekām (14 stundas uz kājām ar 3x30 min. pauzi, kad varēja ēdot apsēsties, lika sevi sāpīgi manīt). Pēc tam aizgāju no darba un dzīvoju no pabalsta (apgādnieka zaudējuma) un vienu semestri studēju Somijā. Tad, atgriežoties no ceļojumiem, sanāca dzīvē periods, kad gadu dzīvoju ticībā - ienākumu man nebija nekādu un nācās kā ebrejiem tuksnesī dzīvot no tā, ko Dievs deva konkrētajā dienā. Pamatvajadzības bija piepildītas un trūkumu necietu, kaut nevienam nekad neko neprasīju - vienmēr uzradās cilvēki, ko Dievs pamudināja īstajā laikā (Viņš nesteidzās, bet arī tiešām nekad nenokavēja) man sniegt vajadzīgo palīdzību: naudu vai ko ēdamu. Arī vienu braucienu uz Krieviju. Katra diena bija pārsteigums un mācīšanās dzīvot ticībā. Es tai periodā vairākkārt mēģināju meklēt darbu, bet tas bija kā pret sienu. Tik ļoti ka es jau noticēju, ka mans liktenis ir dzīvot šādi.   Skaidri varēju just, ka Dievs negrib, lai es strādāju, un ka man vajadzēja gaidīt uz Viņu. Tai laikā daudz ko iemācījos kaut psihologiski nebija viegli un cilvēcīgi man joprojām grūti tam rast izskaidrojumu. Kopš agras bērnības esmu bijusi ļoti patstāvīga un līdz ar to arī neatkarīga un pēkšņi man vajadzēja mainīties un izgaršot to, cik ļoti saņemt ir grūtāk kā dot un saprast. Man vairs nebija ne jausmas kādas cenas veikalos un dzīvoju savā - citā realitātē.

Kopumā es nebiju strādājusi divus ar pus gadus un mana vienīgā pieredze bija pārdevējas un izglītība akadēmiska tb der daudz kam, bet nekam konkrētam.

Un tad garīgi tā siena pazuda un es lūdzu pēc darba ar konkrētām prasībām:

  • lai būtu tuvu mājām (mazpilsētas variants, strādājot Rīgā, ceļā jāpavada vismaz stunda vienā virzienā, ko es kategoriski negribēju, jo biju izbaudījusi. Ik rītu liela strādājošo straume  plūst uz lielpilsētu strādāt);
  • lai būtu savienojams ar manu dzīvi tb neaprītu visu manu laiku (8x5 man ir iznīcinoša kombinācija. Es negribu savu dzīvi pavadīt darbā);
  • lai būtu jēga no manas izglītības;
  • lai būtu labi atalgots.

     Finālā es dabūju darbu. Izturēju daudzu cilvēku atlasi (kam es jau vairs neticēju pēc neskaitāmajiem CV sūtīšanām un intervijām domāju, ka darbu tik caur pazīšanos var dabūt). Darbs perfekti atbilda visām manām prasībām (ņemot vērā manu situāciju, tiešām augstajām): ir 7 min. gājiena attālumā no mājām, strādāju pa naktīm (nav jāsargā tb var snaust un man kā ģeogrāfam ir vienalga, kur to darīt) vai brīvdienām līdz ar to ir daudz no darba brīva laika, ko veltīt ģimenei un interesēm, izglītība noder un atalgojums ir pieklājīgs (patiesībā daudz lielāks kā es biju atļāvusies cerēt). Un interesanti, ka kādu laiku pirms es dabūju darbu Dievs uzrunāja cilvēku, kas man palīdzēja ar pārtiku, ka ar noteiktu mēnesi man vairs nav jāpalīdz - tieši to mēnesi, kad es sāku strādāt. Tiesa, kad man to pateica, es vēl nezināju par to, kas mani sagaida aiz līkuma un jaunums nebija iepriecinošs. Tāpat arī piesakoties uz konkrēto vakanci es nezināju, ka darbs ir ar summēto laiku un biju samierinājusies, ka nāksies kādu laiku (līdz tikšu pie labāka) dzīvot darbā, kas priekš manis ir smags lauziens. Vēl esmu radījums kuram viss ļoti ātri apnīk - pusgads priekš manis ir interesants un tad gribas izmaiņas. Tai ziņā tas, ka spēju jūsmot jau piekto gadu, ir vien priekš manis Dieva brīnums.

 

     Tā visa sakarā varu piebilst, ka pirms šī dzīves līkloča man bija bail dzīvē piedzīvot situāciju, kad pilnībā vajadzētu dzīvot ticībā - spert soli biezā miglā un ticēt, ka tur ir pamats. Bailes ir bīstamas - es izbaudīju situāciju, kad nācās tām ieskatīties acīs un uzvarēt. Un tas bija tā vērts. Es joprojām ik dienas izbaudu to, cik ļoti Dievs mani lutina.

 

    Viņš ir labs!!! :)

Write a comment

Comments: 2
  • #1

    taspats (Sunday, 31 July 2011 14:09)

    Lai neteiktu vairāk, es nejauši pamanīju šo rakstu un ziniet, manā dzīvē notiek tieši šāds pats scenārijs. Vēl joprojām nespēju noticēt, ka Dievs mīl katru cilvēku ar beznosacījuma mīlestību un katram dod visu labāko!

  • #2

    Antiponiy (Sunday, 22 March 2015)

    Я много лет в христианстве. У меня чувства навыком привиты (с) Павел. И я вижу, какая ты настоящая! Ты верная! Ты дочь Божья и ты молодец!


About | Privacy Policy | Sitemap
Copyright © 2012 Adonika. Ievietotās informācijas (vai to daļu) kopēšana vai izplatīšana bez bloga autores rakstiskas atļaujas ir aizliegta.