Svētki un sirdsapziņa

Kristiete esmu jau kopš 1998. gada un ilgu laiku es, daudz nedomājot, esmu plūdusi pa straumi tāpēc, ka visi tā dara - un tik daudz nācies saprast, ka tas, ko dara visi, ne vienmēr ir tas labākais priekš manis.

Un tātad - galvenais iemesls, kāpēc man rodas iekšēja pretestība pret Ziemassvētku svinēšanu, ir tas, ka, lai arī mūsdienu kristīgā sabiedrība cenšas iegalvot, ka tā ir Kristus dzimšanas diena, tai pat laikā vairums labi zina, ka Jēzus ir dzimis pavisam citā gada laikā. Līdz ar to paši svētki ir balstīti uz meliem - man grūti pieņemt, ka tādā veidā var pagodināt Dievu. Saliekot kopā Bībelē minētos faktus, var zināt, ka  Jēzus piedzima rudenī - Būdiņu svētku pirmajā dienā (ir precīzi zināms, kad engelis parādījās Caharijam, ap to laiku viņa sieva Elizabete palika stāvoklī un savukārt Marija sešus mēnešus pēc tam). Ja kristieši tiešām vēlētos svinēt Jēzus dzimšanas dienu (Bībeles vēsts gan nekur mūs uz to neaicina - pats Jēzus lika svinēt viņa nāvi, caur kuru mēs ieguvām dzīvību, nevis Viņa dzimšanu cilvēka veidolā; līdz ar to var secināt, ka Dieva skatījumā tas ir tik nesvarīgi, ka nav pat skaidras norādes par to, kad tad īsti Jēzus piedzima), tad kur problēma to darīt atbilstošajā laikā nevis pilnīgi citā ar Kristus nesaistītā jeb izteikti pagāniskajos svētkos.

Kāpēc tieši 25. decembris? Daudzus gadu tūkstošus pirms Jēzus dzimšanas šajā dienā piedzima Nimroda (vēsturnieki uzskata, ka viņš bija Bābeles torņa celšanas iniciētājs un viens no tā laika ietekmīgākajiem cilvēkiem, kas savu ietekmi iemantoja slepkavojot) atraitnes Semiramisas dēls Tammuzs. Semiramisa sevi bija pasludinājusi par debesu ķēniņieni (tā pati Aštarte, kuras godināšana Dievam riebās) un tā kā viņas vīrs jau labu laiku bija miris, tad dēla piedzimšana skaitījās pārdabiska - piedzimis bija Saules dievs, kura dzimšanas diena arī vienmēr tika svinēta Ziemassvētkos. Tikai ceturtajā gadsimtā kristieši nolēma šajā dienā sākt svinēt Jēzus dzimšanu. Tas ir laiks, kurā kristietība kļuva par atzītu reliģiju un tā cieši savijās ar pagānismu, pārņemot ļoti daudz ko no tā un pasludinot par kristīgu. Nav nekā jauna šajā pasaulē un jau Vecajā derībā var lasīt par to, kā Dieva templis tika apgānīts ar pagāniskajām tradīcijām un rituāliem un ka Dievam tas riebās. Tāpat pēc Bībeles var labi redzēt, kāda bija Dieva attieksme pret svētku svinēšanu - tas bija svarīgi un obligāti (tātad garīgi tam ir nozīme). Vēl vairāk - attiecīgie svētki bija svinami tikai atbilstošajos datumos nevis kā ienāk prātā. Nevaru iedomāties, ka Dievam būtu patīkama Jēzus neesošās dzimšanas dienas svinēšana Saules dieva dzimšanas dienā  - pirmkārt, tā ir klaja melošana, otrkārt - garīgi joprojām tiek godināts Saules dievs un nav vairs svarīgi, kā viņu dēvē. Ne velti bībeliskā vēsts aicina mūs nodalīties no pagānu dzīves veida un tradīcijām nevis sajaukties un it kā asimilēt tās.

Kristīgajā pasaulē Ziemasvētku svinēšana tiek attaisnota ar iespēju pasaulei atgādināt par Kristu. Un, ja godīgi, man tas šķiet noniecinoši. Pirmkārt - pasaulei šis stāsts ļoti patīk. Kāpēc -  jo tajā Ķēniņu Ķēniņš ir mazs, bezpalīdzīgs zīdainis nevis Pestītājs. Rodas sajūta, ka tiek popularizēts nevarīgā Kristus tēls - Ziemassvētkos tas ir zīdainis, kas slavens ar to, ka piedzima kūtī, bet Lieldienās tas atkal nevarīgi karājas pie krusta un pēc tam tiek aizmirsts. Pasauli neinteresē Jēzus - un baznīcas kompromisi ar pagānismu tā arī nav spējuši to ieinteresēt.

Interesants raksts par tēmu, kas lielā mērā sakrīt ar manu izjūtu un skatījumu: http://www.eaec.org/bibleanswers/christmas/christians_and_christmas.htm