Adonika
Apgāds Zvaigzne ABC decembra vidū izdeva grāmatu "Ziedu valoda".
Nopirku pēc ieteikuma, jo grāmatas galvenā varone ir savu bērnību pavadījusi audžuģimenēs un bērnu namā. Stāsts par to, kā viņa veido attiecības ar cilvēkiem un cenšas atrast savu vietu pieaugušo pasaulē. Ziedu valoda tāpēc, ka viņa izmantoja ziedus kā saskarsmes veidu, lai paustu savu attieksmi un jūtas.
Man grāmata šķita unikāla, tāpēc, ka maz literatūras, kas atklātu adataino bērnu iekšējo pasauli, izjūtas. Tai pat laikā tā šķita arī savā ziņā mānīga, jo ļoti gaiši un viegli attēloja pēc būtības skarbas nianses. Bet varbūt tā ir bērna uztvere - bērnības saules spoži spīd arī lietainās dienās. ->
Interesanti, ka galvenie varoņi ir ar saistītām problēmām. Piemēram, pagātnes sižeta līnija ar audžumāti Elizabeti un audžumeitu Viktoriju, kurām attīstījušās relatīvi saskanīgas attiecības un gaidāma tiesas sēde, kurā apstiprinātu adopciju un meitene no štata aizbilstamās kļūtu par likumīgo meitu. Jāpiebilst, ka pati audžumāte bija augusi bez mātes mīlestības un tāpēc spēja meitenes agresijas izpausmēs saskatīt savus bērnības pārdzīvojumu atspulgus. Pēdējā brīdī Elizabete sāk šaubīties par savām spējām nodrošināt pilnvērtīgu ģimeni iemīļotajai audžumeitai un rezultātā neierodas tiesā jeb neatgriezeniski sabojāja idilli.
Tagatnes sižeta līnijā līdzīgs pavērsiens - Viktorijai izveidojusies relatīvi idilliska kopdzīve ar mīļoto Grāntu tai pat laikā viņa, nespējot noticēt tam, ka spēj būt laba sieva, un uzzinot, ka gaida kopīgo bērnu, nebrīdinot pamet vīrieti aizbēgot jeb apzināti sabojā harmonisko dzīvi.
Un trešais sižeta pavērsiens, kurā abi bērna vecāki (katrs atsevišķi), neticot, ka spēj parūpēties labi par mazuli, viņu atdod citam jeb atsakās. Atteikšanās mīlestībā un vēlot daudz labāku nākotni, jo ir pārliecība, ka ar pašu tā nebūs tik laba, kā tas otrs cilvēks ir pelnījis. Bailes pielaist otru sev klāt, bailes tikt sāpinātam, nespēja noticēt, ka esi tā vērts, lai būtu mīlēts un ka priekš kāda vari būt vislabākais... Pazīstama iekšējo emociju stīgu dziesma, kas rada kādā brīdī nepārvaramu vēlmi izpostīt visu to labo, kas tagadni piepildījis un biedējoši atgādina, ka tā nevar turpināties mūžīgi. Labāk visu sabojāt pašam nekā sagaidīt, kad to izdara kāds cits. Labākais manis atklātais veids, kā to laicīgi apturēt ir nedomāt. Neļaut sev domāt tās domas, kuras var novest pie vēlmes graut un postīt. Elizabete un Viktorija domāja... tomēr cerīgais nobeigums (amerikāņu vajadzība pēc happy end) atstāj ilūziju, ka viņas ir guvušas mācību no pagātnes kļūdām un mācīsies dzīvot savādāk.
Daudziem iesaku šo grāmatu. Īpaši cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā ir saistīti ar sāpinātajiem bērniem. Tā var būt laba iespēja paskatīties uz adatainā bērna pasauli no otras puses.
Write a comment