Adopcija - trauma uz visu mūžu

Viņi vienkārši nevarēja saprast. Lieliskais bērns, kuru Smitu pāris adoptēja pirms 15 gadiem, tagad kavēja skolu, runāja pretī, niekojās ar narkotikām un bija iesaistījusies seksuālās attiecībās ar savu 20 gadīgo no narkotikām atkarīgo draugu. Vēl tikai pirms gada viņa labi mācījās un ar prieku pavadīja laiku kopā ar vecākiem - bija ideāls bērns. Viņi izmēģināja ārstēšanu pie ģimenes terapeita tomēr radās iespaids, ka piekļūt meitai vienkārši nav iespējams. Mājās nebija nekas mainījies, kas būtu varējis radīt spriedzi. Kas varēja būt problēmas cēlonis? ->

Daudzus gadus adopcija tika uzskatīta par ideālu risinājumu visām iesaistītajām pusēm. Netika pievērsta uzmanība tam, ka visām iesaistītajām pusēm tā rada savas ar to saistītās emocionālās sekas. Visvairāk tās skar pieņemtos bērnus, par ko arī ir šis raksts.
Šīs problēmas var risināt tikai tad, ja tās ir atklātas un apzinātas. Pieņemto bērnu psiholoģiskās problēmas būtu jārisina sadarbībā ar garīgās veselības speciālistiem, kas palīdzētu atpazīt un efektīgi ārstēt tādus simptomus kā mazvērtības sajūta, nespēja uzticēties un izolētības sajūtu.

Pieņemto bērnu trauma sākas ar brīdi, kad viņi tiek nošķirti no savas miesīgās mātes. Daži psihologi uzskata, ka zīdainis nav spējīgs atšķirt savu māti no citiem līdz pat divu mēnešu vecumam. Tai pat laikā viņi uzskata, ka mazulis nezin, ka māte ir visa viņa pasaule. (Kaplan, 1978) Ko pēc to garīgās veselības speciālistu pārliecības zīdainis domā šos pirmos divus mēnešus? Pēc viņu ieteikumiem sanāk, ka bērns ir sava veida robežpersona, kurai nav spējas domāt un saprast līdz divu mēnešu vecumam. Tai pat laikā viņš raudot reaģē, kad nejūtas labi un zina, kā norīt ēdienu. Psihologi piedēvētu to instinktiem, bet tad mums jāaplūko arī iespēja, ka jaundzimušie instinktīvi atpazīst savu māti. Galu galā viņi bija cieši saistīti 40 nedēļas.

Tā kā zīdainis sevi neuztver kā atdalītu esamību, tad mēs esam spiesti ticēt, ka viņš sevi uzskata par daļu no personas, ar kuru bija fiziski saistīts un pieķēries līdz 40 nedēļas ilgu laiku (Verrier, 1993, 2. nod.). Esot atdalītam no kaut kā viena, ar ko bija cieši sasaistīts, zīdainis izjūt to tā, it kā būtu zaudējis daļu no sevis.

Daudzi ārsti un psihologi tagad saprot, ka piesaiste nesākas pēc piedzimšanas, bet tā ir turpinājums fiziskam, psiholoģiskam un garīgam sasaistīšanās procesam, kurš sākas dzemdē, un saglabājas viscaur arī pēcdzemdību piesaistes periodā. Kad šī dabiskā attīstība tiek pārtraukta, pēc dzemdībām zīdaini nošķirot no miesīgās mātes, tā rezultātā šo bērnu zemapziņā neizdzēšami iespiežas pamestības un zaudējuma pieredze, izraisot tā saucamo agrīno ievainojumu. (Verrier, 1993, 1. lpp.) Adoptētais bērns, zaudējot savu miesīgo māti, pārdzīvo smagu traumu. Viņš neatcerēsies to pārdzīvojumu, bet tas paliks viņa zemapziņā, dzīvojot tālāk. (Verrier, 1993) Notikumi, ko bērnam nācies piedzīvot, esot zīdaiņa vecumā, atstāj sekas uz visu atlikušo dzīvi. Marks ir piemērs tam kā agrīnā pieredze ietekmē zemapziņu. Savu pirmo dzīves gadu viņš pavadīja bērnu namā. Dēļ pieskārienu jeb fiziskā kontakta trūkuma Marks mēdza šūpoties redeļu gultiņā. Šobrīd Markam jau ir 42 gadi un viņš joprojām mēdz šūpoties gan skatoties televizoru, gan klausoties mūziku vai sēžot parkā uz soliņa. Viņš neatceras, ka kā zīdainis būtu to darījis, bet šis paradums ir saglabājies viņa zemapziņā uz visu atlikušo dzīvi.

Adoptētajiem cilvēkiem, lai kur viņi arī neietu, vienmēr līdzi ir šī pamestības sajūta. Tas ir līdzīgi kā gadījumos, kad vīrs pamet sievu. Viņa var atkal apprecēties ar brīnišķīgu cilvēku, bet iekšēji vienmēr just nedrošību par to, vai tikai arī jaunais vīrs viņu nepametīs. Nepieciešams atrisināt šo pamestības jautājumu, lai atgūtu spēju uzticēties. Lai to varētu atrisināt, pamestības problēmu ir svarīgi atzīt.

Pat ja agrīnā trauma nav radījusi tādas emocionālās veselības sekas, kā tas aprakstīts iepriekš, pamestības pieredze vienmēr saglabāsies. Pieņemtajiem bērniem var stāstīt par to, ka audžuvecāki „izvēlējās” tieši viņu, bet nepaies ilgs laiks, kad viņš sapratīs, ka pirmie vecāki viņu pameta.
Julie P. savā atbildē uz jautājumu adoptēto interneta vēstuļu sarakstē (virtuālā atbalsta grupa, kas sastāv no apmēram 1000 biedriem) par to, kā jūtas, esot adoptēta, rakstīja: "Nē, es neesmu nospiesta, nelaimīga, dusmīga vai negatīva... bet man vienmēr ir bijusi tā otršķirīgā sajūta. Protams, ka man ir teikts, ka es biju gribēta, bet sākotnēji es biju atstumta." Neatkarīgi no apstākļiem, viņa vienmēr to izjutīs kā pamestību.

Adoptētajiem ļoti maz pieejama informācija par to, kā no viņiem atteicās. No viņiem sagaida, ka šo faktu atstās pagātnē un koncentrēsies uz tagadni un nākotni. Aiz cieņas pret saviem audžuvecākiem, viņi parasti neuzdod jautājumus un nerunā par savu adopciju, ja nejūt, ka mājās var par to brīvi runāt, tomēr vēlēsies uzzināt par savu miesīgo māti un to, kā no viņiem atteicās. Cenšoties aizpildīt to plaisu un tikt galā ar savām emocijām, pieņemtie bērni izfantazēs pieņemamākos scenārijus par apstākļiem, kādos tika ieņemti, piedzima un no viņiem atteicās.

Agrā bērnībā viņi nesapratīs, kā māte varēja padoties vai pamest viņus. Pieņemtie bērni var domāt, ka bijuši slikti mazuļi vai ka miesīgajai mātei bija vienaldzīgi. Var būt arī citas domas - ka valsts institūciju pārstāvji vai audžuvecāki viņus nozaga mātei. Atkarībā no audžuvecāku uztveres katrā situācijā, adoptēto bērni var būt svārstīgi savās domās un fantāzijās. (Lifton, 1988 &1994; Verrier, 1993; Brodzinsky, Schechter & Henig, 1992; Reitz & Watson, 1992; Adopting Resources, 1995) Parasti, viņi augot, ar gadiem pārstāj ticēt savām fantāzijām un sāk uztvert visu reālāk, tomēr daļa vienmēr vēlēsies uzzināt ko vairāk.

"Izvēlētā" bērna stāsts arī var atstāt negatīvu iespaidu uz bērnu citu iemeslu dēļ. Bērns var sajusties, ka viņam ir jābūt ideālam, lai atbilstu savam "izvēlētā" statusam. Viņi tad cenšas atdarināt pareizos tēlus, ieskaitot Supermenu un Jēzu. Vidusmēra bērnam ir grūti to izdarīt. Pieņemtie bērni var arī censties kļūt par piekāpīgu "ideālo" bērnu vai arī reizēm izspēlēt slikto uzvedību, lai pārbaudītu audžuvecāku uzticēšanos. Jebkurā gadījumā, viņi bieži nespēj būt dabiski un daļēji tēlo. Tā tēlošana var būt emocionāli iztukšojoša un mulsinoša un var ilgt līdz pat pieaugušā vecuma sasniegšanai un ilgāk. Nespējot dzīvot atbilstoši "izvēlētā" statusam, pieņemtajam bērnam pastiprinās mazvērtības sajūta. Tas var nākotnē saasināties, ja audžuvecāki nebūs zinoši par šīm problēmām un ar savām reakcijām veicinās pieņemto bērnu pārliecību jeb aizsūtīs uz rehabilitācijas centru vai arī atklāti paudīs vēlmi, lai adoptētais būtu viņiem līdzīgāks.

Adoptētie arī apzinās daudzus rēgus, kas viņiem seko viscaur dzīvē. Starp šiem rēgiem ir arī tā persona, par kuru viņi varēja kļūt, ja nebūtu adoptēti, miesīgās mātes un miesīgā tēva rēgi, un arī adoptētāju nesagaidītā miesīgā bērna rēgs. (Lifton, 1994, 6. nod.). Viņi var censties savienoties ar šiem rēgiem caur savu uzvedību. Gan esot kā savas dabiskās ģimenes atspulgs, dzīvojot saskaņā ar to kā iedomājās savu miesīgo ģimeni, gan uzvedoties kā izfantazētais adoptētāju dabiskais bērns.

Kad pieņemtais bērns pusaudžu vecumā iemiesojas kādā tēlā, tā var izpausties viņa centieni asociēties ar to miesīgās mātes tēlu, kādu iztēlojies, vai var būt dēļ tā, ka nejūtas audžuvecāku mīlestības cienīgs. Pusaudžu vecums ir pretrunu pilns laiks jebkuram bērnam, bet pieņemtajiem bērniem nākas saskarties ar daudz vairāk identitātes problēmām. Viņi var arī censties pārbaudīt audžuvecākus, lai pārliecinātos par to, vai neatteiksies no viņiem sliktas uzvedības dēļ.

Lielai daļai šo jauniešu ir nopietnas problēmas ar likumu un atkarībām. Meitenēm papildus raksturīga nimfomānija (paaugstināta dzimumsakaru tieksme) un ārlaulību grūtniecības, kas visbiežāk saistīts ar to, ka izspēlē mātes - palaistuves lomu. Faktiski abi dzimumi eksperimentē ar virkni identitāšu variantiem, kas saistīti ar fantāzijām par bioloģiskajiem vecākiem. (Lifton, 1988, 45. lpp.)

Jo vairāk adoptētais apzināsies savu pieņemtā bērna statusu, jo vairāk viņš pamanīs to, ar ko atšķīrās no saviem vienaudžiem un citiem ģimenes locekļiem. Es pamanīju, ka man nav tāds deguns un ausis kā citiem manā audžuģimenē. Tas ir normāli priekš adoptētā un var likt justies nepareizam un neiederīgam savā ģimenē. Īpašs pārdomu laiks pieņemtajiem bērniem ir tad, kad skolā sāk mācīt par ģenētiku. Pirmajās iedzimtības un ģenētikas mācību stundās parasti stāsta par acu krāsu. Ja adoptētā acu krāsa neatbilst raksturīgajam ģenētiskajam tonim, tad viņam rodas nepiederīgā sajūta. Augot nākas saskarties ar daudziem gadījumiem vienkāršās ikdienas sarunās, kas atgādina to, ka viņš ir atšķirīgs: kad ārsts jautā par ģimenes medicīnisko vēsturi; kad kāds jautā, vai viņam ir māsa, tāpēc, ka jautātājs ir zina kādu, kas izskatās ļoti līdzīga viņam; kad jautā par senču nacionālo piederību.

Fiziskās atšķirības nav vienīgās, kurām tiek pievērsta uzmanība. Arī personību atšķirības vai talanti var veicināt sajūtu, ka adoptētais nav iederīgs savā ģimenē. Sarunājoties ar adoptētajiem cilvēkiem, es šo sajūtu formulēju kā "sajūta, ka mana audžuģimene ir liela apļa vidū, bet es no malas noskatos".

Tā kā pieņemtajiem bērniem nav psiholoģiski un fiziski līdzīga autoritatīva parauga, tad ir daudz grūtāk noteikt savas dzīves virzību. Viņš varbūt nāk bioloģiski no mākslinieciskas ģimenes, bet ir pieņemts zinātnieku ģimenē. Viņš varbūt nejūt vajadzību sekot savas audžuģimenes pēdās, mācoties līdzīgas specializācijas skolās un izvēloties līdzīgu profesionālo attīstību, bet viņam nav mākslinieciskās dzīves parauga, kas varētu parādīt šādu dzīves ceļu. Tas veicina pieņemto bērnu identitātes veidošanās sarežģījumus. "Identitāte sākas ar gēniem un ģimenes vēsturi..." (Reitz & Watson, 1992, 134. lpp.)

Pieņemtajiem bērniem pietrūkst arī spēja ieraudzīt savas fiziskās īpašības, kas ļautu sevi iedomāties nākotnē. Dabiskajā ģimenē augošai meitai būs spēja prognozēt, cik liela viņa izaugs, vai būs tendence uzkrāt lieko svaru, vai viņa agri nosirmos, bet pieņemtajiem bērniem ir liegts šis ģenētiskais piemērs un tas nebūs zināms līdz sasniegs pats attiecīgo dzīves periodu. Tas vairo ziņkārību un vēlmi noskaidrot savu ģenētisko vēsturi.

Pēc Reičelas teiktā ģimenes ir kā spoguļu koridors. "Visi, izņemot pieņemtos bērnus, var tajā redzēt savus atspulgus. Es nezināju, ko tas nozīmē būt sev pašai. Jutos kā spogulis, kurā ielūkojoties, nav redzams atspīdums. Es jutos vientuļa, ne pie viena nepiesaistīta, kā klīstošs rēgs." (Lifton, 1994, 68. lpp.) Pieņemtajiem bērniem neiederīguma sajūtu var veicināt sarunas ar vienaudžiem par ģimenes locekļiem. Viņiem nav ko pastāstīt par miesīgo vecāku satikšanos, par savu ieņemšanu un piedzimšanu, un dažos gadījumos arī par kādu laiku pēc piedzimšanas. Virtuālajā adoptētāju vēstuļu sarakstē kāds dalībnieks to sajūtu raksturoja kā "klejojoša kosmiskā atbalss". Komentāros bieži parādās, ka adoptētie jūtas kā izšķīlušies, nevis piedzimuši vai ka viņi ir sava veida citplanētieši. Dabiskajās ģimenēs augošajiem bērniem viņu dzīves stāsts ir kā pamats, bet pieņemtajiem bērni patiesībā apzinās, ka viņiem tāda nav. Līdz ar to pieņemtie bērni dēļ sava atšķirīguma jūtas ne tikai neiederīgi savās audžuģimenēs, bet arī vienaudžu vidū.

Pieņemtie bērni izjūt zaudējuma sajūtu un skumjas dēļ tā, ka sabiedrība neļauj atklāti sērot. "Ar adopciju bērns piedzīvo nezināmas personas zaudējumu (līdzīgi kā šķiršanās vai nāves gadījumā) un nezin, kāpēc." (Adopting Resources, 1995) Viņi zina, ka ir zaudējuši ģimenes locekļus, tomēr no viņiem tiek sagaidīts, ka nesēros par nezināmu ģimenes locekļu zaudējumu. Audžuvecāki bieži viņus norāj par to, ka uzdod jautājumus par savu miesīgo ģimeni.

Ne visus pieņemtos bērnus ietekmē šie problēmjautājumi vienlīdzīgi. Daži visu dzīvi var censties ar tiem sadzīvot, bet citi pat nepievērš tiem uzmanību. Tas ir tieši tāpat kā citās cilvēku grupās, kuras vieno līdzīgs pārdzīvojums, piemēram, kara veterāni. Jāņem vērā arī, ka pieņemtie bērni ir plaši pārstāvēti rehabilitācijas centros.

Pusaudžu un jauniešu klīnikās un rehabilitācijas centros ir pārsteidzoši daudz pieņemto bērnu. Ārsti no Jēlas psihiatriskā institūta un citām slimnīcām, kurās uzņem ļoti slimos pusaudžus man teica, ka viņi esot atklājuši, ka ceturtdaļa līdz trešdaļa viņu pacientu ir adoptēti. (Lifton, 1988, 45. lpp.) (Tulkotājas piezīme: Jāņem arī vērā, ka ASV adoptētie ir ap 2% no kopējā iedzīvotāju skaita (liela daļa no citām valstīm) jeb īpatsvars lielāks kā Latvijā) P
Pēdējos gados ir vairāk darbi sarakstīti par šo tēmu. 1978. gadā Sorosky, Baran, un Pannor sarakstīja grāmatu „Adopcijas trijstūris”. Tā bija pirmā grāmata, kurā runāja par ar adopciju saistītajiem specifiskajiem psiholoģiskajiem problēmjautājumiem. Vienā izmantotās literatūras sarakstā norādītajā grāmatā, kuru sarakstīja psihologi Reitz un Watson (1992), par to bija teikts:

Neskatoties uz to, ka pēdējo desmit gadu laikā arvien vairāk tiek izdota literatūra par ģimenes terapiju un adopciju, ļoti maz uzmanības ir veltīts adopcijā iesaistīto ģimeņu ārstēšanai. Mēs piedāvājam savu pieeju gan pašreizējās praktiskās pieredzes, gan izstrādātās hipotēzes veidā. Pavisam maz pieejami oficiālu pētījumu rezultāti. Tos arī esam citējuši. Tomēr mēs uzskatām, ka praktiskie novērojumi ir līdzvērtīgi pamatotiem lauka pētījumiem. Klīniskie pētījumi periodiskajos tematiskajos un modeļu novērojumos līdzinās tam, kā oficiāli pētnieki pēta modeļus un statistiskos datus. Gan klīniskajiem speciālistiem, gan pētniekiem ir jāizskaidro savi atklājumi (priekšvārdā). Sešdesmito gadu sākumā sociālie darbinieki apstrīdēja bērnu psihiatra Dr. Marshall Schechter uz novērojumiem balstīto apgalvojumu par to, ka viņa klīnikā ārstējas neproporcionāli daudz adoptētie bērni. (citēts no Lifton, 1988, 44. lpp.) Vēlāk viņš kopā ar Brodzinsky veica adopcijas psiholoģijas pētījumus un par šo tēmu sarakstīja dažādas grāmatas (1990, 1992).

Triādes (attiecināms uz adopcijas trīs iesaistītajām pusēm: adoptētājiem, bioloģiskajiem vecākiem un adoptētajiem) daļu dalībnieki ir sarakstījuši daudz grāmatas, kas ir saistītas ar to triādes posmiem. (Lifton, 1988 un 1994; Verrier, 1993). Tās ir lieliski resursi, ar kuru palīdzību triādē iesaistītie var sākt izpētīt adopcijas problēmjautājumus. Lai arī tās nav uzrakstījuši psihologi, tomēr var būt labs pirmais solis, lai palīdzētu garīgās veselības speciālistiem sākt saprast adopciju.

Uz Pētījumiem balstītajās bērnu psiholoģijas grāmatās adopcija ja arī ir pieminēta tad sekojošajā kontekstā: tas ir acīmredzami, ka ne es ne kāds cits nezinām par adopcijas psiholoģiju pietiekoši daudz, lai sniegtu kādu padomu. (Church, 1973)

Lai gan arvien vairāk parādās gan pētījumi, gan publikācijas par tēmu, garīgās veselības speciālisti joprojām ir mazizglītoti par adoptēto problēmām. Thomas Danner, PhD, ģimenes konsultants iztirzāja dažas no pedagoģiskajām pieredzēm un skatījumiem saistībā ar pieņemto bērnu problēmām (personīga saruna, 1996. gada 17. maijs). Viņš paziņoja, ka nav pievērsis īpašu uzmanību adoptēto specifiskajām problēmām. Pēc tam, kad biju padalījusies par to, kā adopcija ietekmē, viņš piekrita, ka tas atstāj ietekmi uz adoptēto emocionālo veselību. Atzina, ka ir nepietiekoši zinošs par adopcijas problēmām un bija gatavs piekrist šajā rakstā paustajai idejai.

Betty Jean Lifton, PhD, adopcijas konsultante, publikāciju autore un adoptētā, arī izteicās par šo tēmu. (personīga saruna 1996. gada 20. maijā). Uz manu jautājumu par to, kas pamudināja viņu studēt adopcijas problēmas, viņas atbilde bija: "Vai Tu esi adoptēta... tad jau Tu zini." Tas atspoguļo to, ka vairums pētījumu par adopcijas tēmu ierosinātāji paši bija saistīti ar adopciju. Saprotams, ka bez personīgas pieredzes daudzi par tēmu neaizdomājas. Garīgās veselības speciālistiem nepieciešams teikt par problēmas cēloni, pretējā gadījumā viņi izdarīs lāča pakalpojumu saviem adoptētajiem pacientiem.

Pirms sākt runāt par adopcijas psiholoģisko ietekmi ar garīgās veselības speciālistiem ir nepieciešams izglītot sabiedrību kopumā. Ir izdotas vairākas grāmatas un uzņemtas filmas par adopciju, bet tās nebija veiksmīgas tāpēc, ka pietrūkst izpratnes par specifiskajām problēmām. Caur mediju precīzu atspoguļojumu sabiedrība varētu gūt informāciju, kas palīdzētu labāk saprast adoptētos cilvēkus. Tālāk tad garīgās veselības speciālisti varētu sākt studēt tēmu un izvērst adoptēto pacientu ārstēšanu.

Koledžu un augstskolu profesoriem vajadzētu sākt mācīt par adopcijas specifiskajām problēmām un ārstēšanu tāpat kā viņi māca par īpašo pieeju gadījumos, kad ir bijusi seksuālā vardarbība vai vecāku šķiršanās, USD un daudzas citas problēmas, ar kurām saskaras mūsdienu jaunieši. Tāpat arī tēmai būtu jābūt iekļautai augstskolu ieteiktajā literatūrā vai studentiem būtu jāizmanto ieteiktās grāmatas par adopcijas tēmu. (Reitz & Watson, 1992; Brodzinsky & Schechter, 1990).

Arī audžuvecākiem būtu jābūt zinošiem par šīm specifiskajām problēmām, lai varētu atrast konsultantu, kurš ir mācījies, kā tās risināt. Pārāk bieži pieņemto bērnu konsultanti nav zinoši par īpašajām problēmām un viņi mēģina ārstēt mazāk aktuālas problēmas, tādejādi nespēj piekļūt adopcijas problēmu būtībai. Vecāki, kuri vēršas pie manis, parasti ar pusaudzi, kuru adoptēja kā jaundzimušo, bija veduši savu bērnu no terapeita pie terapeita, tā arī nesatiekot nevienu, kurš būtu zinošs adopcijas jautājumos. Tagad bērns bija kļuvis, kā Kirschner saka, par "lietotu pacientu". Tie terapeiti, kuri nespēj saskatīt adopciju kā problēmas būtību arī nav spējīgi piekļūt bērnam. Pieņemtais bērns paliek izolācijā un turpina izpausties... (Lifton, 1988, 273. lpp.)

Pēc tam, kad Smitu pāris saprata atšķirīgās problēmas, kas saistītas ar adopciju, viņi pēc ieteikuma uzmeklēja sava reģiona adopcijas speciālistu. Tagad apmeklē ģimenes konsultācijas un caur atklātākām sarunām ar meitu un izpratni par pārdzīvojumu, ko viņa joprojām izjūt, uzlabojās attiecības ģimenē.

Pirmais solis, lai runātu par adopcijas psiholoģisko ietekmi ar garīgās veselības speciālistiem ir nepieciešams izglītot sabiedrību kopumā. Ir izdotas vairākas grāmtas un uzņemtas filmas par adopciju, bet tās nebija veiksmīgas tāpēc, ka pietrūkst izpratnes par specifiskajām problēmām. Caur mediju precīzu atspoguļojumu sabiedrība varētu gūt informāciju, kas palīdzētu labāk saprast adoptētos cilvēkus. Tālāk tad garīgās veselības speciālisti varētu sākt studēt tēmu un izvērst adoptēto pacientu ārstēšanu.

Koledžu un augstskolu profesoriem vajadzētu sākt mācīt par adopcijas specifiskajām problēmām un ārstēšanu tāpat kā viņi māca par īpašo pieeju gadījumos, kad ir bijusi seksuālā vardarbība vai vecāku šķiršanās, USD un daudzas citas problēmas ar kurām saskarās mūsdienu jaunieši. Tāpat arī tēmai būtu jābūt iekļautai augstskolu ieteiktajā literatūrā vai studentiem būtu jāizmanto ieteiktās grāmatas par adopcijas tēmu. (Reitz & Watson, 1992; Brodzinsky & Schechter, 1990).

Tāpat arī audžuvecākiem būtu jābūt zinošiem par šīm specifiskajām problēmām, lai varētu atrast konsultantu, kurš mācījies kā tās risināt. Pārāk bieži pieņemto bērnu konsultanti nav zinoši par īpašajām problēmām un viņi mēģina ārstēt mazāk aktuālas problēmas un tādejādi nespēj piekļūt adopcijas problēmu būtībai. Vecāki, kuri vēršas pie manis, parasti ar pusaudzi, kuru adoptēja kā jaundzimušo, bija veduši savu bērnu no terapeita pie terapeita, tā arī nesatiekot nevienu, kurš būtu zinošs adopcijas jautājumos. Tagad bērns bija kļuvis, kā Kirschner saka, par "lietotu pacientu". Tie terapeiti, kuri nespēj saskatīt adopciju kā problēmas būtību arī nav spējīgi pieķļūt bērnam. Pieņemtais bērns paliek izolācijā un turpina izpausties... (Lifton, 1988, p. 273)

Pēc tam, kad Smitu pāris saprata atšķirīgās problēmas, kas saistītas ar adopciju, viņi pēc ietiekuma uzmeklēja sava reģiona adopcijas speciālistu. Viņi tagad apmeklē ģimenes konsultācijas un caur atklātākām sarunām ar meitu un izpratni par pārdzīvojumu, ko viņa joprojām izjūt, uzlabojās attiecības ģimenē.

Izmantotā literatūra:

Adopting Resources (1995) Common clinical issues [sic] among adoptees. [Online]. Available: World Wide Web, http://www.adopting.org/commmonis.html.
Brodzinsky, D. M., & Schechter, M. D. (1990). The psychology of adoption. NY:Oxford University Press, Inc.
Brodzinsky, D. M., Schechter, M. D., & Henig, R. M. (1992) Being adopted: The lifelong search for self. NY:Doubleday.
Church, J. (1973) Understanding your child from birth to three. NY: Random House.
Kaplan, L. J., (1978) Oneness and separateness: From infant to individual. NY: Simon & Schuster.
Lifton, B. J., (1988). Lost and Found: The adoption experience. (2nd ed.). NY: Harper and Row Publishers, Inc.
Lifton, B. J., (1994) Journey of the adopted self: A quest for wholeness. NY: Basic Books/HarpersCollins Publishers, Inc.
Reitz, M. & Watson, K., (1992) Adoption and the family system. NY: Guildford Publications.
Sorosky, A. D., Baran, A., & Pannor, R., (1978) The adoption triangle. NY: Anchor Press/Doubleday
Verrier, N. N. , (1993). The Primal Wound: Understanding the adopted child. Baltimore, MD: Gateway Press, Inc.

Raksts tulkots no http://library.adoption.com/articles/adoption-trauma-that-last-a-life-time.html