Psihoterapijas ietekme uz bērniem

Vēlējos padalīties par mūsu ģimenes progresu. Viesugrāmatā ir bijuši jautājumi par to, kā mums, tālāk dzīvojot, iet. Parasti grūti izvērsti atbildēt uz šādu jautājumu un sanāk strups "labi", kuru esmu domās atbildējusi. Un tā, protams, ir taisnība - paklausoties citu vecāku, kuri audzina pieņemtos bērnu, pieredzi, ne reizi esmu secinājusi, ka man ļoti paveicies, un, ja arī ir kādas problēmas (kas tak normāla dzīves sastāvdaļa ar jebkuriem bērniem), tad vairāk manis dēļ nekā bērnu pašu, jo ģimene ir smalka mijiedarbība un bērni ļoti jūtīgi reaģē uz vecākiem. Sadzīves formula pa lielam ir vienkārša - ja vecāki apmierina bērnu vajadzības (pēc uzmanības, atzinības, mīlestības utml.), tad arī bērni cenšas iepriecināt vecākus. Tas ir viņu dzīves viens no virzītājspēkiem. Un pretēji - ja vecāki bērnu vajadzības neapmierina, tad bērni attiecīgi izpauž savu neapmierinātību neapmierinošā uzvedībā, kas bieži noved pie rinķa danča, jo vecāki, tad cenšas bērnus labot ar dažādām metodēm jeb piespiest uzvesties pareizi neatrisinot problēmas cēloni, kas nereti liek problēmām samilzt vēl vairāk. Manā gadījumā ar meitiņu īpašu uzvedības problēmu nebija, bet ar dēlu... man bija sajūta, ka viņš dzīvo tādā kā ziepju burbulī - noslēgtā pasaulē, kurā eksistē tikai viņš, viņa vēlmes un intereses un šī formula nedarbojās - viņš bija izteikts patērētājs. Sīkāk par cēloņiem, izpausmēm rakstīju, aprakstot piesaistes traucējumus.

Pagājušajā gadā abi mani bērni izgāja katrs vienu psihoterapijas kursu. Es nekad īsti neesmu ticējusi psiholoģijai, bet rezultāti mani iedvesmoja un jūtami uzlaboja mūsu dzīves kvalitāti un atmosfēru ģimenē. Man šķita, ka desmit reizes diez vai ko mainīs - bet izrādās, ka tas ir daudz. Un tātad ieguvums:

Dēlam nav vairs iepriekš raksturīgās agresijas (viņam tā bija vairāk slēptā veidā nevis atklātā - plēsa drēbes sev, lietas apkārt it kā nejauši un arī tīši, pats sevi knaibīja utml.) un viņš atvērās sadarbībai, kas atvieglo attiecību ar viņu veidošanu. Tāpat viņš ir kļuvis daudz atraisītāks, brīvāks pats savā ādā - pirms tam raksturīgi bija pīties savās rokās, kājās, neapzināti slēpties (īpaši labi to varēja redzēt fotgrāfējot). Nav vairs tās briesmīgās ķērkšanas kā kaut kas nav pa prātam un gumijas stiepšanas ar izteiksmīgi atstrādātu cietēja tēlu, kad es lieku kaut ko izdarīt. Tagad diezgan aizrautīgi atsaucas aicinājumiem kaut ko izdarīt, arī ja tā ir paša nodarījuma seku labošana. Man par lielu pārsteigumu viņu sāka satraukt tas, kā es jūtos - līdz tam viņu interesēja tikai paša sajūtas un mana reakcija satrauca tikai tādā ziņā, cik tā sankciju vai citādā veidā var ietekmēt viņu. Tagad viņu satrauc, ja es neesmu apmierināta ar viņu utml., manas emocijas, kas viņu tieši neietekmē un kādreiz vispār tam uzmanību nepievērsa. Terapijas laikā palika ļooti trauksmains, bet pēc laika (jāsaka gan, ka pagāja ilgs laiks - pusotrs mēnesis vismaz) nomierinājās un tagad trauksme vairs nav izteikta problēma (parādās tikai atsevišķos brīžos - pēc tās labi varu zināt, ka kaut ko nostrādājis :) vai citādi satraukts).  Visi viņa zīmējumi bija melni pleķi, zem kuriem kaut kas apslēpts. Tagad viņš ir daudz brīvāks. Zīmējumi ir krāsaini un koši, atvērti. Stipri samazinājusies melošana. Terapijas kurss atrisināja to, ko es līdz tam ar pacietīgu un neatlaidīgu audzināšanu nespēju ietekmēt. Tas būtsiki uzlaboja mūsus attiecības - ja līdz tam bija periodi, kad emocionāli jutos tā, it kā bērns būtu smaga ceļasoma bez roktura: panest grūti, bet atstāt nevar, tad tagad izbaudu savu ikdienu ar bērniem.

Meita ģimenē dzīvo kopš 4 mēnešu vecuma un mums ir cieša emocionālā saikne, tāpēc ar viņu īpašu uzvedības problēmu nebija. Tai pat laikā viņa kļuva arvien neirotiskāka (plēsa sev nadziņus līdz jēlumam, knibināja kreveles neļaujot pušumiem sadzīt) un mani satrauca viņas attīstība. Izrādījās, ka viņas problēma ir trauksmainā piesaiste jeb neveselīga atkarība no manis, kas traucē attīstīties, jo visu laiku bail, ka es varu pazust (pamatojoties uz pagātnes pieredzi jeb traumu ko radīja pirmās piesaistes personas zaudējums). Bērna attīstības pamatā ir drošība - patika kaut kur lasītais, ka attīstība ir greznība, kuru atļauties var tikai tad ja jūtas droši: attiecīgi, ja bērnam nav drošās piesaistes, tad viņš iespringst uz izdzīvošanu un neattīstās brīvi. Kādos aspektos viņa īsti neatbilda savā attīstībā vecumam kaut fiziski un intelektuāli attīstīta. Izrādījās, ka viņas emocionālā attīstība bija iestrēgusi 2 gadus veca bērna līmenī nevis 4,5 kā bija (tagad abiem bērniem ir 5 gadi). Par to liecināja tas, ka viņa nespēja noturēt uzmanību un tā vispār bija izkaisīta, kā dēļ es satraucos par to, kā viņa spēs mācīties. Arī viņas intereses atbilda 2 gadniekiem un to varēja redzēt arī tajā, ka rodas grūtības saprasties ar vienaudžiem. Terapijas laikā emocionālās attīstības aizture tika izkustināta un janvārī, beidzot terapiju, viņu novērtēja jau kā uz 3,5 gadiem, sakot, ka process ir iekustināts un būtu jāturpinās. Efektu pamanīja visi, kam saskare - pirmkārt, jau skolotājas (viņa apmeklē Montesori nodarbības, dzied vietējā bērnu ansamblī; tur šogad viņu pārcēla uz mazāku bērnu grupiņu dēļ tā, ka īsti neatbilda saviem vienaudžiem) un arī citi. Viņa ir paaugusies un es ļoti priecājos par to.

Sarunāju iespēju šogad arī abiem bērniem iziet psihoterapijas kursu. Tagad dēls uzsāka. Interesanti būs pavērot progresu. :)