Bērna izvēlēšanās adoptējot

Palasīju forumā, ka kārtējā adoptētāja mokās ar vainas apziņu, jo atteicās no piedāvātā bērna. Tēma, kas balansē uz ētikas robežas (ne velti sirdsapziņu tas grauž). Manuprāt, tur bezjēdzīgi meklēt formulas - nav svarīgi, pēc kādiem principiem citi vadās, ar savu lēmumu, tai skaitā izvēli, katram pašam būs jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi. Tātad jābūt tiešām pārliecībai par to, ka rīkojas pareizi. Līdz ar to atturos sniegt jebkādus padomus.->

 Ir cilvēki, kas tic un piedzīvo tā saucamo klikšķi jeb, ieraugot "īsto" bērnu, saprot, ka tieši to ņems neatkarīgi no veselības stāvokļa utml. Un ir cilvēki, kas vadās pēc principa, ka dzemdējot jau ar bērnus neizvēlas un tāpēc ņem pirmo, kuru piedāvā. Katram sava taisnība un savs elastības līmenis.

Man personīgi klikšķis ieslēdzas uz katru bērnu, par kuru ir info, ka viņš bez ģimenes. Tai pat liakā attiecības veidoju pakāpeniski un lēni (neticu mīlestībai no pirmā acu skatiena) un domāju, ka tādas var izveidot jebkurā gadījumā - tik ar kādu var būt vieglāk un ar kādu grūtāk. Pirmais iespaids visbiežāk bijis maldīgs - tāpēc neņemos pēc tā izdarīt tālejošus secinājumus un pieņemt lēmumus. 

Attiecībā uz saviem bērniem, man uzreiz bija skaidrs, ka izvēlēties es nevēlos - pati ideja šķiet emocionāli pretīga un tāpēc abos gadījumos lēmumu, ka ņemšu konkrēto bērnu (pirmo, ko piedāvā), pieņēmu vēl pirms biju redzējusi.

Ir, kas iesaka vadīties pēc smaržas - ja bērna smarža patīk, tad to var ņemt un pretēji. Par pirmo bērnu smaržas aspektā pilnīgi nekādas atmiņas. Par savu otro bērnu, kuram tad bija 2,5 gadi, varu teikt, ka smarža atgrūda - iestādes smarža savienojumā ar sliktu elpu. Tagad nav ne viena ne otra un nekas smaržas līmeni mani no bērna neatgrūž.

Ir kas saka, ka jāvēro bērna reakcija - jāļauj bērnam pašam izvēlēties. Duāli vērtēju - no vienas puses bērnu nama bērni nereti mēdz bāzties virsū atnācējiem un saukt tos par mammu. No otras puses mazākus bērnus var mulsināt pirmo reizi ieraudzīts svešinieks.

Jebkurā gadījumā, pēc tā, kas lasīts, secināju, ka nav laba doma turpmākajā dzīvē bērnam uzsvērt to, ka viņš ir izvēlēts - pirmkārt, tāpēc, ka bērns to var uztvert tā, ka izturējis konkursu un tagad viņam jāataisno uz viņu liktās cerības - uzlikts smags pienākums. Otrkārt, tas var radīt sajūtu, ka viņš ir tapa kādam caurumam jeb ģimene savu vajadzību aizpildīja, izvēloties labāko preci un viņa vajadzība pēc ģimenes tajā visā bija otršķirīga.

P.S. Uzrakstīju šo ierakstu blogā un pēc laika tajā pašā dienā pie manis pienāk dēls un, rādot uz sevi, prasa man: "Tev šito bērniņu piedāvāja?" Blogu nelasa (lasīt nemāk vispār) un teikusi neko par tēmu nebiju, bet svarīga tā viņam.