Bērna sajūtas pēc pēršanas

Daudz lauzti šķēpi par to, vai bērnu pēršana ir atzīstams audzināšanas līdzeklis. Tāpēc šī tēma, kura uz to visu paskatās no otras puses, man šķita apkopošanas vērta. Bez komentāriem.

Tēmas uzstādījums:

Jautājums tiem, kas ir bērnībā pērti: kādas domas nāca prātā pēc pēršanas? Vai bija sapratne, ka, redz', es tiešām nepareizi izdarīju, tāpēc dabūju mācību, citreiz noteikti nedarīšu?->

* Nu, mani dažreiz pēra. Nejutu aizvainojumu un pazemojumu ne tad, ne tagad. Zināju, par ko mani per, un tādas blēņas vairs neatkārtoju.. citas gan. Vienīgi no sāpēm bija bail, bet tās ātri pāriet.

* Es sapratu, par ko tiku pērta, centos nākamreiz tā nedarīt. Nekā šausmīga nesaskatu, savējos neesmu pērusi, bet nu reizēm jāatsēdina ir.

* Vienreiz dabūju, zināju, par ko, un pelnīti. Traumu nav atstājis, savus neklapēju.

* Bija man viens gadījums, kad mamma ar slotas kātu man ievicoja... biju jau tīnis, diezgan paštaisna un augstprātīga būtne. Ko domāju toreiz, īsti neatceros, ja nu vienīgi pārākuma apziņa - ka es tevi izvedu... un kā es to slotas kātu tev atņēmu... Tagad atskatoties - mjā, manas sejas izteiksmes mēdz pateikt vairāk par vārdiem, apbrīnoju mammas pacietību, ja tik vienreiz neizturēja...

* Mani arī kādreiz iepēra. Bet tas bija par lietu. Nekādu traumu nu galīgi uz mani tas nav atstājis.

* Mani bērnībā arī pēra. Pietiekami daudz, lai savas izjūtas atcerētos pietiekami labi. Katru reizi domāju, kaut ātrāk izaugtu un tad neviens, neviens mani nekad vairs nesitīs, jo es to neļaušu. Tāpat domāju, ka, ja man būtu pietiekami daudz spēka, tad liktu pretī tā, lai otrreiz vairs neiedrošinās, lai paši izbauda savas maizes garšu. Sāpes, dusmas, nodevības sajūta. Milzīga pazemojuma izjūta. Un vēlēšanās atriebties. Vecāki nebija slikti, ģimene labvēlīga. Šķietami viss kārtībā un, ja nebūtu bijusi pēršana, tad iespējams, man būtu bijusi saulaina bērnība. Taču tieši piedzīvotie pērieni man lika arvien mazāk uzticēties saviem vecākiem, slēpt savus darbus un nedarbus. Nerunāt ar viņiem ne par labām, ne sliktām lietām. Tikai pastāvēt līdzās, jo citādi jau nevarēja. Šobrīd, kad man jau pašai ir ģimene un mazs puika, es skaidri zinu, ka, lai es paceltu roku pret savu bērnu, ir jānotiek globāla mēroga katastrofai. Jo es nevienam nenovēlu piedzīvot tās sajūtas, ko es piedzīvoju brīžos, kad mani vecāki mani pēra.

Zināju, ka mani mīl un no sirds. Nav jau atmiņās tikai pērieni vien, ir daudz labu un patīkamu emociju. Vienīgi katrs pēriens arvien vairāk atsvešina un rada nauzticēšanos. Jo to salīmēt kopā, ka mīl, bet sit, es nespēju, kaut gan ar prātu sapratu, ka saviem vecākiem esmu vajadzīga.

* Bailes un kauns.

Domāju, ka daudzreiz nepelnīti dabūju pērienu par niekiem - piemēram - negatavu ogu ēšana. Nejutos pelnījusi, tāpēc arī " pēriena mērķis" nesasniedza adresātu. Un ne jau es no pēriena kā tāda ko mācījos.

Kad jau biju lielāka - 10, 11.g.v., ja gribēja pērt, pat neraudāju. Izveidojās attieksme, ka bezmaz tam pieaugšajam tā ir nepieciešamība izlādēt savas dusmas, nevis "audzināt" mani. Pienācu, nopēra un aizgāju, bet pēc vienas tādas neraudāšanas reizes pērējam laikam kauns palika mani pērt nepielika vairs rokas.

* Es dabūju regulāri par katru nieku, un tā kārtīgi, ar roku, ar siksnu, ar žagariem, māte bija virtuozs šais lietās. Pēc tam parasti vēl bija jāstāv kaktā (šis stulbums mūsdienās, šķiet, ir izmiris). Varen inteliģenta māte, starp citu...

Manas domas bija - kad es izaugšu un tu būsi veca, es tevi tāpat sitīšu.

Kaut tu ātrāk nomirtu - jā, šis arī.

Un - ienīdu, tas naids vairs nav tāds svelošs, bet nu tāda negatīvi/noraidoši/nicinoša attieksme ir arī tagad. (Man pašai jau 40).

Vissvarīgākais gan man šķiet ir tas, vai bērnu mīl, vai nē. Es, piemēram skaidri zināju, ka māte mani nemīl, biju pat iedomājusies, ka tā nav mana īstā māte.

Savus bērnus esmu pērusi, bet maz un reti, ja tik tiešām ir kaut kas par traku un pirms tam ir runāts, skaidrots, lūgts, un bez rezultātiem. Vai ja kaut kas tiek darīts tīši un par spīti.

Bet es domāju, ja bērns zin, ka viņu mīl, ļoti un no sirds, tad arī tādu pērienu uztver savādāk.

* Man šķiet, ka te atslēgas vārds ir - taisnīgi vai netaisnīgi. Mani nepēra, bet audzināja ar kaunināšanu, moralizēšanu, un dienām ilgu nerunāšanu, kamēr nenācu lūgt piedošanu, un tai lūgšanai bija jābūt gana augstā līmenī, lai mamma noticētu, ka esmu labojusies un vairs neizveikšu kādu, piemēram, tik briesmīgu lietu, kā 10 gadīgam bērnam aiziet spēlēties uz kaimiņu sētu (jo kaimiņi varētu nospriest, ka bērns aug par ciema slotu). Labāk būtu pēruši.

* Laikam 2- 3 reizes esmu dabūjusi, bet nu ne jau baigi sita, ne nu kā, tā simboliski, vairāk bļaušana bija nekā pēršana ar to žagaru. Ko tad domāju, neatceros, raudāju, protams, bija dusmas un tā, bet nākamreiz tā nerīkojos, zināju kā tas var beigties. Traumu atstājis tas nav, domāju, ka bija derīgi pat.

Savējai arī esmu dažas reizes simboliski ar roku pa dibenu uzdevusi, nu kad tiešām viss, mute sausa izrunāta, bezjēdzīgi. Un ir piedraudēts ar žagaru, ka tāda lieta eksistē, bet nu nedomāju, ka kādreiz pietiks drosmes tā ņemt un sist savu bērnu kārtīgi, pārāk mīksta sirds.

* Dusmas, aizvainojums, pazemojums. Pēršana bija sistemātisks sods un audzināšanas metode.

* Pāris reizes esmu atrāvusies, kad biju īpaši bezkaunīgi izrunājusies, pati arī zināju par ko. Nekādas traumas tas atstājis nav.

* Pēra par jebko, pārfrazējot "iedod tik siksnu, iemesls atradīsies". Sajūtas - bailes, jo nesaprotu, par ko, naids un totālā bezpalīdzības sajūta, jo nav, kur aizskriet, nav, kas pasargātu. Audzinošā momenta nekāda, jo nesapratu, kāpēc citiem bērniem taisa ballītes, lai arī liecības totāli sliktas, kamēr man viens vai divi četrinieki, pārējie - 5 (piecu baļļu sistēmā) un kāviens par to. Pēdējo reizi mēģināja iepērt, kad biju jau augumā padevusies, neteikšu gan, ka prātā. Iegāzu pretī.

* Pāris reizes dabuju, domāju, ka ne pārāk pelnītu, nu, par līšanu pie skapja. Domāju: "Kaut tu nosprāgtu!"

* Gan jau es liels izaugšu, kā es Tevi notesīšu! Un tā diena pienāca! Ātrāk, nekā gaidīju!

* Nu jā, mani arī pēra. Es gan nezinu, manā uztverē pēršana ir ar bērza žagariem. Mani ar siksnu apstrādāja - tā pamatīgi, ka zilumi paliek vēl ilgi. Galvenokārt par atzīmēm skolā. Ko no tā mācījos? Šausmīgu kaunu, noliegumu, pazemojumu, bezpalīdzības sajūtu un nenormālu stresu. Visu savu skolas laiku pavadīju nenormālās bailēs, ka tikai nenorauju kaut kur trijnieku (pieņemamas atzīmes bija 4 un 5). Un man bija ļoti labvēlīga ģimene, un uzskatu, ka vecāki mīlēja un mīl vēl joprojām no visas sirds. Bet kopumā tās bērnības atmiņas tiešām ir pamatīgi cauraustas ar to briesmīgo bezpalīdzības un nodevības sajūtu. Tur vēl daudz kas bija, arī psiholoģiskais mobings, visāda salīdzināšana ar Lienīti un Anniņu, ka es viena tāda nekāda utt. Es nebiju nekāda, biju smuka, maza, klusa un pieklājīga meitenite. Izaugu par ārēji pavisam normālu cilvēku, taču iekšēji mocījos šausmīgos mazvērtības kompleksos un nenormālā iekšējā sasaistībā, ilgi domaju, ka mīlestība ir jānopelna. Tikai tagad sāku kaut nedaudz apzināties to, kas es esmu, ko es gribu, ko es varu darīt. Tā pagātne bija patiesi sāpīga.

* Pati esmu bērnībā pērta un neko vairāk par dusmām, neuzticību un bailēm tas nav iedvesis. Daudz laika bērnībā pavadīju pie vecvcākiem un viņi ikdienā tādas metodes neizmantoja. Līdz ar to skaidri zinu, ka vienu reizi esmu dabūjusi ar žagaru no sava mīļa vectētiņaun skaidri zinu par ko tas bija un tas bija pelnīti.

* Iepēra gan. Man par to ir dusma un aizvainojums vēl šobrīd, jo uzskatu, ka nepelnīti. Vecumā ap kādiem 11 gadiem. Kādā jaukā maija dienā atnācu mājā ap plkst.22. Jāpiezīmē, ka dzīvoju lauku pagastā, kur visi viens otru pazīst. Un tad nu riktīgi mani nozilināja. Tā, ka zilumi bija kādu mēnesi, un par normālu sēdēšanu varēju tikai sapņot, nemaz nerunājot par svārku vilkšanu.

Uzskatu, ka tas bija ārkārtīgi nepelnīti, jo, pirmkārt, neba pirmo vakaru es tik vēlu ievilkos dzīvokli. Otrkārt, neviens man nebija aizrādījis, ka būtu jānāk mājā ātrāk (respektīvi - pērienu varu nosaukt par brīdinājuma šāvienu galvā). Treškārt, es biju mājas pagalmā, kopā ar visiem pārējiem bērniem. Ja reiz tik ļoti biju nepieciešama, vajadzīga, tik vien bija tā darba, kā iznākt uz balkona un pasaukt mani.

Un tas aizvainojums par šo palika vēl jo lielāks, kad jaunākā māsa izpildījās tieši tāpat, bet pret viņu nebija absolūti nekādu sankciju. Vismaz tādā mērogā konsekvenci jau nu varēja ievērot.

Izjūtas? Drausmīgas. Sāpes, pazemojums kā tāds, kauns no vienaudžiem, jo nu grūti paskaidrot un izlocīties, kāpēc jūnija mēnesī tuntulējos garajās biksēs, jo redz stilbi līdz celim nozilināti tā, ka maz neliekas.

* Mani šad tad pēra - biju diezgan briesmīgs sīcis. Bet ja godīgi, vienīgā pēriena reize, ko atceros bija nepelnīts pēriens, par kuru joprojām ir vieglas dusmas un aizvainojums. Pārējos pērienus absolūti neatceros un grūti teikt, vai tas ko mainīja manā uzvedībā. Mans bērns ir pāris reizes dabūjis pērienu par lietām, kas apdraud dzīvību/veselību (piemēram, par kāpšanu uz balkona malas), pēc pēriena vairs šīs lietas nekad nav atkārtojis. Piebildīšu, ka runāšana, stāstīšana, kas var notikt, nestrādāja šinī gadījumā.

* Pati dabūju ar siksnu vienu vienīgu reizi - kad spītīgi skatījos vecākiem acīs un paziņoju, ka darīšu kā gribēšu. Pērienu dabūju, bet atceros to aizvainojumu un vēlmi iespītēt vecākiem. (Nu kaut kas tipa - Lāsmiņa no Limuzīna Jāņu nakts krāsās - nu es jums vecīši pastrādāšu. ). Man tai laikā gadi 13-14 varēja būt, kamēr pēra neraudāju, bet tad, kad vecāki uz dārzu aizbrauca, izbimbāju savu aizvainojumu no visas sirds. (Nu biju pelnījusi, biju...)

* Pēršana ir neforša lieta. Bērnībā tiku pērta. Sajūtas? Bija bailes darīt blēņas, bijība pret vecākiem, neteikšu, ka mani tur briesmīgi sita, citreiz dabūju pērienu par sīkumiem, acīmredzott savādāk vecāki nespēja tikt galā, kontrolēt ko un kā es daru, kaut gan nekāda baigā palaidne nebiju un bija arī bailes kaut ko darī, respekts bija. Tagad skatos uz savu meitu un domaju, kāda viņa izaugs. Parasti jau jauks un mīļš bērns, bet respekta nekāda, gadās, ka sit man, ja neļauju viņai kaut ko, ir gadījies dažas reizes uzdot pa pakaļu. Tad nu brīžiem aizdomājos, kas ir pareizi, pērt, nepērt, kaut kā īpaši iepērt ar normu? Kā? Audzināt bērnus ir sasodīti grūti! Es vispār brīžiem nesaprotu, kā pareizāk, darīt pāri negribu, bet pārāk daudz viņai arī ļauju.

* Atceros pāris reizes, sajūtas neatceros. Tas ir, par pēršanu nebija sajūtas (ja to var saukt par pēršanu - vienu vai divas reizes ar roku), sajūtas bija par izdarīto, jo pirms minētās pēršanas bija garas sarunas par tēmu, "kāpēc tas bija slikti". Līdz ar to man visvairāk kauns bija par to, ka esmu likusi vecākiem manī vilties, jo tās reizes tiešām bija pelnīti, kaut arī ne ar nolūku. + gan jau ka biju agrīnā mazuļa bērndārznieka vecumā dabūjusi gan pa pirkstiem, gan pa dupsi par to, ka lien, kur nevajag, bet neatceros ne situācijas, ne sajūtas.

* Es no pēršanas iemācījos to, ka esmu sliktā. Tā arī dzīvoju ar šo izjūtu.

Mūsmājās ar pērienu tēvs izgāza savas dusmas uz bērniem. Praktiski nevienu savu blēņu darbu vairs neatceros, bet to kaunu, pazemojumu, bezpalīdzību un vientulību gan. Ar tēvu attiecības tagas tādas "kā iet" līmenī, bet dažreiz joprojām gribas viņu kārtīgi nozilināt, lai viņš sajūt, kā man sāpēja.

Pusaudžu gados bija domas arī par pašnāvību, bet vispār dikti rāvos prom no tām mājām un ļoti ātri atradu arī, kā tikt prom. No kādu 13 gadu vecumā pie vecākiem dzīvoju tikai vasaras brīvlaikā.

* Pašai bērnu vēl nav, bet dažas reizes biju dabūjusi pērienu, bet tajās reizēs zināju par ko - par blēņām. Nekādu traumu nav, uztvēru to normāli. Pēršanu neatbalstu.

* Izjūtas - šoks, atsaldētība, bezpalīdzība, sajūta, ka man nav vietas. Histēriska iztapība.

Par ko - lai panāktu "labāku sniegumu" - labākas atzīmes, "ārstētu" no izklaidības/aizmāršības, pārrašanās mājās pārāk vēlu. Atzīmes ar laiku tāpat vien kļuva arvien labākas, jo pārsvarā sliktas atzīmes bija izklaidības dēļ. Aizmāršībai sišana neko nelīdzēja. Kļuvu par diezgan lielu mājās tupētāju un ļoti paklausīgu personu.

Man vispār vecāki bija pamatīgi citplanētieši, jo t.s. "piesaiste" man bija ar vecmāmiņu. Tomēr vecākus mīlu, jo kopumā tie ir/bija mīloši vecāki un labsirdīgi cilvēki. Bērnībā cienīju, apbrīnoju, par mīlēšanu neesmu pārliecināta.

Māte to visu ir aizmirsusi.

* Labi atceros visus gadījumus, kad nozilināja (ar to, kas pa rokai) ne par ko, par kādiem māsas grēkiem, ko piešuva vienmēr man, jo es biju tā nepaklausīgā (māsa- cukurdūkurītis, kas neko TĀDU nav spējīga izdarīt). Līdz ar to man ir ar māsu pilnīgi nesaprotamas attiecības, es neteiktu, ka mīlu viņu tā, kā varbūt vajag. Pat nezinu KĀ vajag....Neesmu līdz galam palaidusi un piedevusi dažādas bērnības izdarības no viņas puses , lai pērienu dabūtu es (tīši izdarītas, ieriebjot). Vecākiem esmu piedevusi, nu tikai tas, ka man laba atmiņa. Nezinu par tēvu (viņš bija tas, kas izpildīja sodu), bet māte nožēlo ļoti un bieži man atgādina, lai nepieļauju viņas kļūdas.

* Man bija dulla ome, kam pēršana bija viena no Nopietnajām Metodēm. Atceros to, ka man bija baigi sarežģītās izjūtas, kad viņa, tāda veca un resna man, mazai un veiklai, skrēja ar žagariem pakaļ un es skrēju tā, lai viņa man paliek ~ 2m aiz muguras un nevar panākt. Aizbēgt vienā vīlē man bija bailes un kauns, noķerties negribējās. Kad ļāvos noķerties, man bija kauns par... galvenokārt, viņas pazemošanos.

Pēršana izraisa, galvenokārt, necieņu pret pērēju.

* Bērnībā tiku pērta vidēji. Nevaru teikt, ka reti, bet arī par regularitāti to nevarētu nosaukt. Koridorī pie lielā spoguļa vienmēr stāveja žagari. Tos ieraugot vien, jau bija sajūta, ka neviens mani nemīl un neaizstāvēs. Biežākais iemesls pēršanai bija sliktas atzīmes un sastrādatās blēņas pagalmā. Sajūtas - absolūta bezpalīdzības un izmisuma sajūta brīdī, kad pērējs nāca ar žagaru pie manis. Pēršanas sāpes nebija tik trakas, sirdsāpes pēc tam gan mega lielas. Pēc pēršānas - vientulības un nemīlestības izjūtas.

Savam bērnam es pāris x esmu uzšāvusi pa ausi gadījumos, kad bija mani izvedis tik tālu, ka savaldīties vairs nevarēju. Nekad neesmu viņu pērusi un nekad to nedarīšu. Turēt mājās žagaru vai siksnu pēršanai ir apzināta vardarbība pret bērnu, jo zini, ka sitīsi viņu. Nekad to savam bērnam nenodarīšu.

* Pelnīti vai nepelnīti tas pēriens, sāpēja dikti vai nemaz, bet sajūta vienmēr viena: pazemojums. Labuma no tā nekāda tāpat nebija, par spīti vienkārši un viss. Sit kaut nost.

Man bija to grūti saviem vecākiem piedot, vienam tāpēc, ka to pieļāva, otram tāpēc, ka veica to procedūru. Pat jau pieaugušā vecumā man tā riebīgā sajūta reizēm uznāca, tās atmiņas.. sajūtas. Varēju raudāt līdz nemaņai. Man ar vecākiem izveidojās ļoti rezervētas attiecības: vecāki ir vecāki, tos neizvēlas. Mēģinu sadzīvot un necilāt pagātni.

Tai pat laikā vecmammas audzināšanas metodes bez pēršanas, sišanas un klapēšanas, bet mierīga runāšana, samīļošana un tml., vismaz uz mani atstāja daudz lielāku iespaidu nekā visi pērieni kopā.

* Es regulāri tiku audzināta ar siksnu, lai gan nebiju ne nepaklausīga, ne delverīga. Drīzāk dabūju par to, ka runāju pretī... Tomēr nav manī ne naida, ne dusmas, ne nosodījuma, drīzāk otrādi - esmu pateicīga savai mammītei, ka viņa mani tik stingri audzināja. Mans delveris ir dabūjis mizā, bet tas bija vairāk simboliski kā sāpīgi.

* Palaidne esot bijusi liela, un pērienus saņēmu regulāri. Reizēm ar žagariem, biežāk ar siksnu. Mums bija tāda pīta biezas ādas siksna, speciāli šādiem gadījumiem pie sienas pakārta par biedinājumu. Sāpēja ļoti.

Kaut kad ne pārāk sen runāju ar mammu par šo tēmu. Mana māsa esot bijusi godīga, kā kaut ko izdarījusi, pati nesusi siksnu, un tāpēc reti dabūjusi pērienu. Bet es pēc palaidnībām esot melojusi, mukusi prom, un tāpēc dabūjusi vienmēr. Jā, atceros to, ka muku no mājas prom, sēdēju kādos krūmos lai mani neatrod. Tiesa gan cik ilgi sēdēsi, tāpat agrāk vai vēlāk nācās vilkties mājās, un saņemt savu pērienu. Un tāpēc es iemācījos melot, drīz jau tik meistarīgi, ka man pat ticēja. Tātad viss labums no šīs audzinošās pēršanas bija tikai iedomāti paklausīgāks bērns.

Kad es mammai jautāju, bet ko tad es bērns būdama spēju tik briesmīgu sastrādāt, par ko jāsit tā, lai kājas zilumos, mamma brīnījās, ka tik traki gan neesot mani situsi. Es gan ļoti labi atceros sākumā tās sapampušās švīkas tā, ka apsēsties nevar, pēc tam zili lillīgas tā, ka vēl ilgi kauns svārkos staigāt. Un kādas tad bijušas tās briesmīgās palaidnības, to neatcerējāmies ne es, ne viņa.

* Neteiktu, ka mani daudz pēra, bet pāris reizes es atceros. Un tā pēdējā reize, kad man jau bija gadi 11-12. Biju nejauši, ejot pie draudzenes un nesot flautu nevis futrālī, bet aiz jakas, izmetusi vienu flautas daļu ārā, sniegā, turpat netālu pie mājas, un mamma atrada. Tad tieši mans teksts viņai bija – „Sit, sit, kaut vai nosit!” Mamma iepēra mani ar kaut kādu stibu vienreiz, bet pati arī tūlīt sāka raudāt un šajā brīdī es sapratu to, ko domāju arī vēl tagad - ka pēršana un sišana ir savas bezspēcības apliecinājums. Es pat nezinu, kāpēc mamma tad bija nolēmusi mani pērt. Nodarījums varēja būt bēdīgāks nekā bija - ja nebūtu tā daļa izkritusi netālu pie mājas, vai es viņu maz atrastu vēlāk, un tad tas būtu krietns robs ģimenes budžetā. Bet vai tas mani izmācīja būt par mazāk izklaidīgu personu nekā biju un esmu tagad - diezin vai. Es būtu to sapratusi, ka nevar tā apieties ar mūzikas instrumentu arī bez pēršanas. Protams, es šo notikumu atceros joprojām.
Savus bērnus neperu - es vienmēr paturu pratā to pēršanas reizē gūto atziņu, sakožu zobus, norūcos, bet savaldos un izdomāju citādāku soda veidu, ja tāds ir nepieciešams.

* To, ko darīja ar manu brāli, man grūti nosaukt par pēršanu. Tā bija vnk briesmīga sišana ar siksnu, siksnas sprādzi. Nezinu, kam bija briesmīgāk -  viņam, to fiziski izciest, vai man, to visu vienmēr dzirdēt - gan viņa lūgšanos (pa vidu arī manu), kliegšanu un siksnas švīkstus. Trauma ir - alkoholisms.

Pati jau arī atrāvos, bet es esmu no cita koka, skatījos acīs ar naida un nicinājuma pilnu skatienu. Te meitenes stāstīja, ka kautrējušās vilkt pēc pēriena svārkus, es uzvilku visīsākos šortus, lai visi redz, kāda man mamma.

Es mīlu savus vecākus, visās citās lietās neko labāku nevar vēlēties, bet šī agrīnā audzināšanas metode no manas puses nekad netiks aizmirsta un piedota.

* Pati sišana - tas vēl tā, par laimi dzīvību apdraudoša tā nebija. Bet sajūta, ka neesi saprasts, neesi mīlēts, ka tevi nomācošas problēmas paliek neatrisinātas, tā paliek daudz ilgāk. Tieši šī sajūta ir tā, ko atceros joprojām. Un, jā, piekrītu, ka tā ir vecāku vājuma, bezspēcības, nezināšanas kā savādāk rīkoties izpausme. Tāpēc nenosodu.

* No mammas pērienu dabūju tieši 1 reizi - par mēdīšanos no balkona. Mamma bija lejā un visu lieliski gan redzēja, gan dzirdēja; es gan viņu neredzēju. Abas ar māsu dabūjām. Mūsu kliegšanu un mammas dusmas atceros, pēršanu nē. Tad jau laikam tas pēriens nekāds nebija. Jebkurā gadījumā - atceros to, ka sodu biju pelnījusi; nekādu traumu tas nav atstājis.

Toties tēvs ir ļoti nesavaldīgs pēc dabas - kliedz, lamājas un un rokas palaiž. Kāviens un sišana - nekad, pēriens - bieži. Konkrētas situācijas neatceros, visdrīzāk tie bija parastie bērnu kašķi un kreņķi. Jēga ir tikai viena - es labi zinu, ka tādi pērieni nav iedarbīgi. Sajūtas - es izaugšu liela un nekad, nekad ar tevi nerunāšu...

Savam puikam reizes 3 esmu situsi. Nekāda labuma - bērns sakreņējas vēl vairāk un man morālās paģiras. Pēdējo reizi vīrs bija mājās un nolika mūs abus ar puiku 5 minūtes pasēdēt maliņā par kaušanos un padomāt. Vēl tagad kauns... Nākas secināt, ka ir iedarbīgākas metodes kā pēršana.

* Manas mammas uzskati par pēršanu (šie uzskati bija zināmi visai ģimenei):

• ar roku pērt nedrīkst, jo pieaugušais var neapzināties spēku ar kādu sit;
• ar siksnu sist nedrīkst, jo tas ir pārāk nežēlīgi un vardarbīgi;
• drīkst pāris reizes uzšaut ar smalkiem bērza žagariem.

Gadījums Nr.1. Mājās es, brālis (jaunāks) un tētis. Brālis kaut ko sastrādāja, un tētis paņēma siksnu un nāca pērt brāli. Es nostājos brālim priekšā un izmisīgi kliedzu: "Ar siksnu sist NEDRĪKST!!! Mamma neļauj sist ar siksnu!!!" Nezinu, vai tas tēti nošokēja vai manu izdarību rezultātā dusmas un pēršanas vēlme pārgāja, bet brālis pērienu nedabūja ne ar siksnu, ne arī kā citādāk.

Gadījums Nr.2. Bijām ar brāli vasarā laukos. Vecāmamma uzdeva darbus (ravēt, pakaišus kūtī sanest u. tml.) un aizgāja uz siena pļavu. Vēlā pēcpusdienā, pārnākot mājās, viņa konstatēja, ka mēs visu dienu esam spēlējušies smilšu kaudzē un neko neesam darījuši. Dabūjām ar žagariem, zili nebijām, bet sita vairāk, nekā, ja pērēja būtu mamma. Sajūtas: gribu mājās, nekad pie tevis vairāk nebraukšu, man tāda vecāmamma nav vajadzīga. Vainas apziņa - nekāda. Ne toreiz, ne tagad neuzskatu, ka tas ir tāds baigais noziegums, par ko vajadzēja tā sodīt.

Gadījums Nr.3. Ziemā pēc slēpošanas abi ar brāli bijām novilkuši slēpes, krusteniski sametuši pie ārdurvīm (pie pilsētas vecāsmammas mājas), tālāk gaitenī nometuši zābakus, tālāk istabā uz grīdas nometuši slapjās drēbes un paši, palikuši apakšveļā, ielīdām gultā zem segām un mierīgi lasījām bērnu grāmatiņas. Ienāca vecāmmma, paskatījās uz to visu un pēc minūtes atgriezās ar žagariem. Dabūjām krietni. Sajūtas: gribu mājās, nekad pie tevis vairāk nenākšu un nepiedošu tev to. Vainas apziņa - nekāda. Ne pa kapeiku kārtīgāka neesmu palikusi, arī tagad pieaugusi varētu visu nomest tieši tāpat un nejusties vainīga par to. Tāpat jau pašai vien būs jāvāc.

Gadījums Nr.4. Pirmā klasīte, septembra beigas. Pa taisno pēc stundām aizgāju pie klasesbiedrenes (pārsimts metru no mūsu mājas). Mājās pārrados ap pusdeviņiem. Durvis atvēra tētis un drūmā balsī novilka: "Aizej piesakies pie mammas..." Mamma istabā gludināja veļu un bija pamatīgi noraudājusies, pirmo reizi mūžā savu mammu tādu redzēju. Pēriena nebija. Mamma tikai raudot izstāstīja, kā viņa jūtas; to, ka ir zvanījusi uz skolu un slimnīcu, un kāda ir viņas attieksme pret šādu manu rīcību. Sajūtas: no sirds LŪDZU, LŪDZU PIEDOD! Es negribēju tevi sāpināt - es neaizdomājos par savu rīcību no tava skatupunkta. Vainas apziņa - milzīga. Man sirds lūza par to, ka biju mammai tā nodarījusi pāri.

Gadījumi Nr.X-Y. Es kopumā biju paklausīga, mierīga un godīga meitene. Mani trūkumi - nekārtība, izklaidība, aizmāršība. Par to nepēra, bet bāra gan daudz. Blēņas netaisīju, bet pretī gan runāju. Tā nu kādas reizes 5 esmu no mammas dabūjusi ar žagariem par viņasprāt galīgi nekaunīgu pretī runāšanu. Sajūtas: es tev to nekad nepiedošu. (patiesībā jau pēc dažām dienām biju piedevusi, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka man ir kolosāla mamma, kura mani mīl no visas sirds un kuru es mīlu no visas sirds). Vainas apziņa - nekāda. Pēriens nekādā veidā nemotivēja mani turpmāk vairs tā nedarīt.

* Neesmu sists bērns, savā mūžā saņēmu tikai vienu pļauku pa seju no tēva, jau kādos padsmit gados. Par izrunāšanos. Tas bija brīdis, kad no ilūziju sienas par lielo, stipro, gudro tēti izbira pirmais ķieģelītis...

* Esmu pērta. Bet ne regulāri. Tikai tajās reizēs, kad "izvedu" mammu. Objektīvi es biju šausmīgs bērns. Tiešām. Traumas nav, ar mammu ļoti labas attiecības.

Savējo neperu, bet gadās, ka uzšauju pa dupsi gan. Viegli, bet sīks vienalga asarās līdz ceļiem. Lepnums cietis un bēda, ka mamma dusmīga. Protams, nelepojos arī ar šīm epizodēm.

Sistemātisku pēršanu nesaprotu un neatzīsti, bet ir situācijas, kad bērns jānoliek pie vietas.

* Esmu dažas reizes bērnībā dabūjusi no vecākiem ar plaukstu pa dibenu. Traumas nav atstājis, neatceros arī nodarījumus izņemot vienu , kad ar kaimiņu puiku ar degošām pagalēm pabakstījām kaimiņa jauno žiguli. Vienu reizi gan spilgti atceros, kad dabūju mo mammas kārtīgu pļauku - mamma lasīja morāli (neatceros par ko), bet es nejutos vainīga un iedomājos, ka citādi nevaru paust savu attieksmi kā spļaujot viņas virzienā, pēc tam gan bija tāāāāds kauns par to spļāvienu, ka vēl šodien atceros to sajūtu.

* Vecāki par melošanu vienreiz nopēra mūsu vecāko māsu. Tā bija viena vienīgā reize. Vecāki ļoti mīļi. Paši toreiz saprata, ka šī audzināšanas metode viņiem un viņu bērniem neder. Neviens nešaubās, ka tā bija kļūda, ko paši nožēlo. Un tomēr - māsa tā pilnībā piedevusi šo kļūdu nav, uzskata, ka tā nevajadzēja darīt. No melošanas māsu neatradināja, tikai viņa iemācījās melot tā, lai nepieķer. Un es, kas toreiz tikai zināja par notiekošo, bet, kam pašai nekas nenotika, arī apņēmos ļoti uzmanīties, lai vecāki mani nekad nepieķer, nevis nemelot.

Man jau šķiet, ka tā ir tipiska reakcija soda gadījumā - apņemties darīt visu, lai nākais sods nebūtu jāpiedzīvo. Bet tas nenozīmē apņemšanos neatkārtot pārkāpumu. Pārkāpumi ir kaut kas neizbēgams, bet no soda jāmācās izvairīties.

* Mani pēra bieži un katru reizi sajutu pazemojumu, un man likās, ka māte mani nemīl. Galvā bija domas, ka tad, kad es uzaugšu liela, es mammai atmaksāšu un neuzturēšu viņu vecumdienās, es savu māti ienīdu, jo bieži pēršana notika par to, ka skolā aizmirsu kādu lietu, biju ļoti izklaidīga un sapņaina, skolā par to jau skolotaja saraustīja aiz ausīm, pēc tam mājās mamma. Dažas blēņas darīju tīšām, lai mammai iespītētu, taču mācību nesaņēmu, ja būtu izrunājusies vairāk būtu labāk, jo tas bija tas, kas man trūka manas mātes uzmanība. (Tā bija pievērsta 1,5 gadus jaunākajam brālim, kurš vienā laidā slimoja un tādā veidā ņēma man nost visus "labumus") Tagad attiecības ar māti ir labas, taču vēsas, jo nekad nespēju viņai pieglauzties, viņu samīļot, jo tās bija tās rokas, kuras mani pēra.

* Pērieni (un lamāšana, un mantu atņemšana, un svarīgu lietu atcelšana/aizliegšana par nenozīmīgiem pārkāpumiem) iemācīja tikai to, ka jāmācās labāk melot, izlikties un, ja kaut kas slikts kādreiz notiek - pilnīgi noteikti mēģināt noslēpt, jo nekad nav zināms, vai tur atkal neatradīsies kaut kāda "mana vaina" par ko man "pienākas sods".

Pie tam nepēra jau it kā daudz (un regulāri atgādināja, ka man jau ir labi, citus per daudz biežāk) - bet pēriena draudi gan gaisā karājās regulāri. Tā kā vispār biju labsirdīgs, mierīgs bērns, kam mīļākā nodarbe bija sēdēt un lasīt grāmatu, tad tie briesmīgie pēršanu pelnījušie pārkāpumi bija nejauša mantu sabojāšana, aizmāšība, "trokšņošana", darīšana kā liek vecāki kaimiņbērni, kas bjia atstāti mūs pieskatīt, un, galvenais "gudra izrunāšanās" (naivā bērna prāta pārliecība, ka visu notikušo vienmēr var mēģināt paskaidrot, jo īpaši, ja tas nav bijis tīšām).

Un justies, kā tad - bezspēcīgi, beztiesīgi, dumjai, nevarīgai un bez tiesībām izteikt savu viedokli un principā arī dzīvot, jo es ar savu eksistenci laikam visus tikai apgrūtinu.

Kad biju mazāka, gaidīju, kad jaunākā māsa būs gana liela, lai es drīkstētu sist viņai (jo katram taču vajag kādu kam sist, kad ir dusmīgs, bet pavisam maziņus sist nedrīkst). Mēģināju arī sist pretī, mēģināju spļaut pretī, bet par to mani ļoti, ļoti nokaunināja. Paaugos, kaut kādā brīdī sapratu, ka es citiem sist nedrīkstu un nedrīkstēšu nekad, bet mani sist drīkst visi (tai skaitā jaunākā māsa, jo es nedrīkstu trokšņot, ja viņa mani sit, jo vecāki tāpat neticēs, ka viņa man kaut ko varēja nodarīt, bet varbūt vēl nopērs mani par trokšņošanu. Vēlāk jau skolā, ārpusskolas pulciņos, protams, atradās arī klasesbiedri, kam vajadzēja kādu paspīdzināt, iekaustīt un tamlīdzīgi, jo tas taču jautri - un laikam jau ir taisnība par to upura uzvedības modeli, kā reiz par tādu klases/pulciņa paspīdzināmo mēdza izvēlēties mani. Labi vēl, ka es meitene, vēlākās pamatskolas klasēs tās savstarpējās kaustīšanās tomēr biežāk sadalījās pa dzimumiem.

* Mani bērnībā pēra skaitāmas reizes, atminos 2 - un tad skaidri sapratu, par ko un kāpēc. Visi nepēršanas aizstāvji vienā mutē saka, ka bērns izaug traumēts, ar dusmām. Muļķības! Nekādu aizvainojmu pret vecākiem nesajūtu. Bērnībā, protams, apvainojos, bet tas bija īslaicīgi. Tagad, pieaugušā vecumā, esmu pateicīga, kā viņi prata mūs izaudzināt par cilvēkiem. Drīzāk, redzot, kā bērni uz ielas/veikalā/skolā runā pretī vai pat iesit vecākiem, ārdās un lamājās - nu piedodiet, tādiem pēriens būtu labākās zāles.

Mani pašu arī nepārliecinās, ka pēriens ir slikts. Slikti ir izlaist bērnu. Un es te neaiztāvu nekontrolētu pēršanu kā dusmu izgāšanas metodi un vienīgo audzināšanas līdzekli. Bet gan kā beidzamo variantu, kad viss ir izmēģināts: pastāstīt, pamācīt, paskaidrot, aizrādīt, novērs uzmanību, pavadīt vairāk laika, nodarbināt utt. Pieņemu tas bija iemesls, kāpēc maniem vecākiem pietika ar pāris reizēm pēriena.

* Domas: ka notiek kaut kas bezjēdzīgs, muļķīgs, apkaunojošs, pie tam gan man, gan mammai (kura pēra. Nu ne jau ļoti bieži, bet šad un tad. Vairāk par vienu reizi). Ka tas ir pazemojums, abspusējs.

Sapratne? Nekādā gadījumā. Nekad neuzskatīju, ka mani per pelnīti, parasti pat nesapratau, par ko man īsti piesienas un kāpēc ir pretenzijas. Nē, nu, sapratu, ka kaut ko biju izdarījusi citādi, nekā mamma grib, jeb mammas vārdiem, "neklausīju" viņu, bet nekad nesapratu, kāpēc gan šī neklausīšana ir kaut kas noziedzīgs. Man likās, ka mums ir atšķirīgi viedokļi par to, kā ir labi un kā nav, un nesapratu, kā mamma nesaprot, ka ar pēršanu viņa mani nepārliecinās par to, ka viņas viedoklis pareizāks.

Mammas autoritāte manās acīs un mana cieņa pret viņu ruka ar katru pērienu. Arī citus sodus uztvēru kā nepatīkamus apgrūtinājumus savā dzīvē, bet ne jau kā pamudinājumu mainīt savu rīcību un uzvedību.

Ja cilvēks mēģina ar varu pārliecināt par kaut ko, viņš nostāda sevi muļķa lomā. Tas laikam bija galvenais, kas man tajā visā nepatika. Man būtu gribējies, lai mamma ir gudrākā, morāli stiprākā - persona, uz ko es varu skatīties ar cieņu un apbrīnu. Pēršana un notācijas jebkādu cieņu ļoti pamatīgi nosit lejā.

Es vienkārši arvien vairāk izvairījos no jelkāda lieka emocionāla kontakta ar mammu. Rezultātā, kad paaugos, tā lielākā cietēja bija viņa pati. Viņa mēģināja mani "aizsniegt", bet tas nebija iespējams. Es biju reāli norobežojusies.

* Esmu pērta ar siksnu, sista ar rokām, bet emocijas diezgan pliekanas, neko neizsakošas, bija un pagāja. Vairāk prātā palikuši "vārdiskie sitieni", kas joprojām atmiņā stāv un ik pa laikam uzpeld atmiņā ar rūgtumu. To es pie sevis saucu par traumu. Uz tā fona visi pērieni un sitieni nav nekas.

* Es no tiem, kas dažreiz dabūja mazliet un pelnīti, lai justu robežas, vai mazliet un nepelnīti brīžos, kad mammai vienkārši bija par daudz viskautkā - es laikam pat bērnībā jutu un sapratu, ka tā tas ir. Man jau visai agri bija skaidrs, ka emocionāli esmu stiprāka un pārāka nekā vecāki un ka savu varu panākt arī, lieki nekaitinot viņus, tāpēc laikam arī tās dažas reizes pilnīgi nekādu traumu nav atstājušas.

Vienreiz bija man uzdots aiznest teļam ūdeni vasarā uz ganībām, neaiznesu. Dabūju riktīgi pa dibenu, neatceros, vai sāpēja (visticamāk, jā), jo domas par to aizēnoja sirdsapziņas pārmetumi par to, ka tas nabaga teļš reāli bija izslāpis.

Vienreiz tētis uzšāva pa ausi par izrunāšanos. Ne jau tā, ka zilums un vēl nez kas, bet sāpīgi bija, gan fiziski, gan morāli, tomēr pat tad jau faktiski uzreiz sapratu, ka pati vainīga, speciāli mērķēju vājajā vietā ar savu izrunāšanos, i dabūju just robežu. Man bija kādi septiņi gadi apmēram.

Vēl epizode - nejauši saplēsu pulksteni, mamma uzšāva ar kaut kādu pa rokai pagadījušos siksnu. Sāpīgi, palika zilumi. Jau pēc pusstundas raudādama mīļoja mani, un vēl kaut kad pirms kādiem diviem gadiem pieminēja kā nez kādu grēku... Tāpēc arī tagad atceros, citādi jau sen piedots (jo jau toreiz bija skaidrs, ka nesavaldība, un skaidri iemesli, kāpēc. Neatceros, cik gadu man bija.).

Vienīgais, kas man joprojām šķiet netaisnīgi - vienā dzimtas pasākumā dabūju ar rīksti no tēvoča, it kā par blēņām, bet tās bija tīri pārpratuma pēc. Sāpe par to, ka galu galā - ar kādām tiesībām tēvocis, kas nav ne tēvs, ne māte, man tā sit ar rīksti pa stilbiem (neatceros 100%, bet vecāku laikam vienkārši tajā brīdī nebija tuvumā). Vispār jau viņš man bija gluži kā otrs tēvs, tāpēc tagad jau saprotu, ka pēriens bija tieši nesavaldība pēc liela uztraukuma (domāja, ka es un vēl divi jaunāki bērni iekrituši upē). Bet to es sapratu tikai krietni vēlāk, tajā brīdī tā bezpalīdzības un pazemojuma sajūta tādas agresijas priekšā bija vienkārši šausmīga.

* Esmu pilnīgi pret pēršanu (varbūt izņemot simbolisku uzšaušanu pa dibenu), mani bērnībā mamma klapēja par pilnīgi visu, biju iebiedēta ne pa jokam, pēra par atzīmēm, par melošanu (jo slēpu atzīmes no bailēm), par visu. Vispazemojamākais bija, kad viņa vēl nolamāja mani un lika vilkt nost bikses, un gāja pie sava skapja pēc siksnas, vienmēr palika sarkanas strīpas un dibena un kājām. Tagad viņa visu to noliedz, saka, ko nu tu pārspīlē, nekas tāds nav bijis. Bet esmu viņai piedevusi, jo drošvien biju vienkārši viņas dusmu novedēja, jo attiecības ar tēti nebija spīdošas un piedzimu arī 18 gados. Toties pateicoties savai mammai saviem bērniem katru dienu atgādinu, ka viņi vislabākie, visgudrākie, vismīļākie utt. , jo ausīs vēljoprojām skan mammas mīļākais teiciens - tu esi stulba, tu dzīvē neko nesasniegsi utt. Tā kā katram sava skola izejama, bet galvenais ir piedot. Tagad mums ir ļoti labas attiecības.

* Kad mani pēra, biju nenormāli nikna, dzīvoju ar domu, ka kādreiz mammai atriebšos. Pieaugot sapratu, kāpēc viņa mani pēra un viņas rīcību puslīdz attaisnoju. Pusaudžu gados gan šī pēršana ietekmēja mūsu attiecības, bijām kā suns ar kaķi, kā arī domāju, ka nervozums man ir tieši no šīs "grūtās, pēršanas pilnās" bērnības.