Citādi bērni

Tā nu ir sanācis, ka adopcijas jeb pieņemto bērnu tēma manā blogā dominē par citām. Lielā mērā tāpēc, ka, manuprāt, ir nepietiekoši daudz praktiskās informācijas latviski par šo tēmu un rakstu to, kas pašai pietrūka reiz. 

Palasot citu pieņemto bērnu vecāku pieredzi un audzināšanas principus, priekš sevis secinu, ka vairums līdz galam neapzinās, ka pieņemtie bērni ir atšķirīgi un tāpēc arī atšķirīgi būtu jāaudzina.  Un tas nekādā gadījumā nav stāsts par to, ka viņi būtu defektīvi vai sliktāki - runa ir par sāpinātajiem bērniem, kuriem nepieciešama daudz jūtīgāka un iejūtīgāka attieksme.  Tas nenozīmē viņus žēlot pagātnes dēļ, bet gan rēķināties ar to, ka cilvēks, kam nesen bija lauzta kāja, nevar skriet tik pat ātri kā veselie - viņam nepieciešams saudzējošāks režīms zināmā mērā.->

Pirmais, ko var teikt par šiem bērniem ir, ka visbiežāk viņi ir "ērti" - apbrīnojami pacietīgi, ne tik kaprīzi. Sabiedrībai patīk labi audzināti zīdaiņi - mans bērns perfekti atbilda šim tēlam. Praktiski visur varēju ņemt viņu līdzi - uzvedās mierīgi un labi pielāgojās situācijai. Apmeklēju gan publiskos pasākumus, gan kursus un sapulces. Vienīgā vieta, kur viņu neņēmu līdzi bija frizētava.

Otrs ir attīstības dinamika - tā, protams, var atbilst vienaudžu vidējam. Bet... visbiežāk tā atšķiras. Izšķir trīs attīstības aspektus - fizisko, intelektuālo un emocionālo. Nonākot ģimenē, šiem bērniem nereti novērojama atpalicība fiziskajā un intelektuālajā attīstībā. Un tad viņi strauji progresē un daļa apsteidz savus vienaudžus. Manuprāt, tas saistīts ar spēcīgo izdzīvošanas instinktu, kas motivē kļūt stiprākam un gudrākam, jo tas garantē labākas iespējas par sevi parūpēties (šo bērnu apziņā viņiem pašiem svarīgi par sevi parūpēties, jo grūti ir uzticēties). Otrs, kas varētu to ietekmēt ir paaugstināts trauksmainības līmenis, kas liek vairāk darboties. Un ir daļa, kas attīstībā atpaliek. Manā pieredzē atpalika. Tas bija saistīts ar to, ka viss bērna fokuss bija vērts uz manis nosargāšanu. Jebkurā gadījumā bieži šiem bērniem ir atšķirīga attīstības dinamika - tas var izpausties tajā, ka palielā vecumā viņi var sākt izdzīvot kādu mazuļa attīstības posmu un tas ir pilnīgi normāli. Tāpēc vecākiem ir svarīgi būt jūtīgiem un ļaut bērnam attīstīties pēc viņa vajadzībām nevis piemērojot kādiem standartiem (tev jau 5 gadi - neesi nekāds vairs bēbis, lai knupi lietotu).

Emocionālā attīstība ir atsevišķs stāsts - lielākā problēma ar to, ka tā ir grūti saskatāma un novērtējama. Vēl grūtāk tas, ka maz kurš par tās svarīgumu ir informēts un vispār pievērš uzmanību. Pieņemtajiem bērniem raksturīga ir atpalicība emocionālajā attīstībā. Maziem bērniem to nespeciālists diez vai var noteikt. Ja pusaudzis vislabāk saprotas ar pirmklasniekiem un mīļākais laika pavadīšanas veids ir spēlēšanās smilšu kastē - tad tas jau ir acīmredzami. Tas, kā es to saprotu, ir, ka bērna veiksmīgai emocionālajai attīstībai svarīga ir drošība - ja bērns nejūtas drošs, tad viņš pārslēdzas uz cīņas par izdzīvošanu režīmu, kurā enerģija uz emocionālo attīstību netiek tērēta. Cīņa par izdzīvošanu nav objektīva pieaugušo izpratnē tb tā turpinās, nonākot labā ģimenē, ja vien neizveidojas drošā piesaiste. Un, ja bērnam ir traumatiskā pieredze pagātnē, tad viņa spējas tikt tai pāri un izveidot drošo piesaisti ir ierobežotas. Līdz ar to kā sekas ir vecumam neatbilstoša emocionālā attīstība. Tā ir labs indikators, pēc kuras, lieki nedramatizējot situāciju, saprast to, kā bērns kopumā attīstās un jūtas. Vispārīgi to novērtēt var pēc tā kādas ir bērnam intereses (vai vecumam atbilstošas), spēja noturēt uzmanību un spēja saprasties ar vienaudžiem (jeb vienkāršāk, ar kāda vecuma bērniem saprotas vislabāk).

Vēl interesanti, ka pēc manas pieredzes bērniem ir vēlme un interese būt mazākiem nekā lieliem. Neskaitāmas reizes esmu skaidrojusi, ka bērni aug lielāki un viņi nekad vairs nebūs bēbīši. Bet tīīk ļoti kārojas... Pārsteidzošs kontrasts ar citiem bērniem, kas tiecas būt lielāki (un kam salīdzinājums ar bēbi ir apkaunojošs un tiek izmantos kā motivējošs). Būt lielam kā vēlme figurē tajos momentos, kad kaut kas ir iekārots (kad izaugšu liela, tad ēdīšu tikai saldumus; es gan saviem bērniņiem ļaušu visu laiku skatīties multfilmiņas)

Dabiski ģimenēs vecāku mērķis ir iemācīt bērniem pastāvību un tādejādi sagatavot viņus neatkarīgai dzīvei. Un darīt to sāk jau no bērna piedzimšanas brīža - protams, pieejas ir atšķirīgas, bet dabiska lietu kārtība ir tāda, ka bērns piedzimst pilnībā visos aspektos atkarīgs no vecākiem un tad, laika gaitā augot lielākam, viņš ar katru dienu soli pa solim attālinās no viņiem - iemācās pats ar sevi spēlēties, pats ēst un ģērbties, mazgāties utt. Pieņemtie bērni ļoooti reti audžuvecāku ģimenēs nonāk uzreiz pēc piedzimšanas - visbiežāk viņi jau ir ar savu prasmju un attīstīto spēju bagāžu, kas vecākiem šķiet laba platforma, uz kuras turpināt pastāvības attīstīšanu. Problēma ir tajā, ka veiksmīgai bērna attīstībai svarīga ir piesaiste jeb saikne ar vecākiem, kura dabiski veidojas grūtniecības laikā un tālāk pēc piedzimšanas turpina attīstīties. Pieņemtajiem bērniem šī saikne ir pārcirsta jeb viņiem ir ļooti sāpīga rēta dēļ pirmās piesaistes personas zaudējuma (kas arī rada to pamestības sajūtu) un, nonākot jaunā ģimenē, viņiem ne tikai jāspēj tikt galā ar zaudējuma sāpēm, bet arī izveidot saikni ar jaunajiem vecākiem. Tāpēc šajā punktā vecākiem ieteicams sākt visu no jauna un bērnu kaut kādā ziņā uztvert kā jaundzimušu nevis viņa fiziskajam vecumam atbilstošu. Pirmais un galvenais ir fizisks kontakts - ja ņem vērā, ka saikne starp māti un bērnu veidojas grūtniecības laikā, tad tas nozīmē nepārtrauktu fizisku kontaktu. Protams, nav jākrīt galējībās un adoptētais trīsgadnieks visu laiku jātur rokās, bet svarīgi ir piedomāt pie tā, lai pēc iespējas vairāk būtu fiziska kontakta. Labs veids, kas veicina piesaisti ir gulēšana kopā, ja vien tas ir iespējams. Pieņemot mazuli, ļoti noderīgs ir slings - bērns visu laiku var būt klāt. Runājot ar bērnu, ja vien iespējams, komunikāciju papildina ar skatīšanos acīs un pieskārienu. Visbiežāk šie bērni ir ļoti izslāpuši pēc fiziska kontakta un var pieprasīt to vairāk kā vecāki spēj sniegt. Parasti apmierinot izsalkumu, apetīte krītas. Un ir daļa bērnu, kas jūtas tik ļoti sāpināti, ka atgrūž un nevēlas fizisku kontaktu (tādi var būt gan pavisam mazi zīdaini, gan lielāki bērni). Tas var neizpausties primitīvi, bet, piemēram, tā, ka bērns ir ļoti trauksmains jeb nedabiski aktīvs un viņam nekad nav īsti laika, lai samīļotos un pasēdētu ilgāk klēpī. Tādos gadījumos bērna "pieradināšana" prasa lielākas pūles un izdomu.

Galvenais apbruņoties ar pacietību (tās nevar būt par daudz) un elastību - jo vieglāk pieņemt būs bērnu tāds, kāds viņš ir, necenšoties pāraudzināt vai kaut ko izskaust uzvedībā, jo labāk un drošāk bērns jutīsies un dabiski mainīsies.