No žurnāla "Ieva" raksta par adopciju

Pēdējā žurnālā "Ieva" bija raksts par audžuģimenēm, kurā bija apraksts par dažādām aprūpes formām un klāt pieredzes komentāri, tai skaitā mans. Kopumā rakstu vērtēju kā labu. Komentārs nav gluži tāds, kādu akceptēju pēc labošanas un tas ir žurnālistes veidots, balstoties uz sarunu ar mani tb nav manā izteiksmes stilā. Pievienoju savu komentāru, tādu kādu to nosūtīju pēc labošanas: ->

«Nezinu, kā radies mīts, ka sieviete viena nevar adoptēt bērnu. Zinu daudzas šādas sievietes. Un vēl viens liels mīts ir tas, ka adoptēt ir sarežģīti. Patiesībā tur nav nekādas birokrātijas! Man pat šķiet, ka pie mums šis process ir bīstami vienkāršs, potenciālie adoptētāji netiek pietiekami izvērtēti un sagatavoti sāpinātu bērnu audzināšanai.

Ko es varu teikt tām sievietēm, kas domā par adopciju? Svarīgi saprast, kāpēc gribi to darīt. Nedomā, ka savas problēmas vai emocionālo iztrūkumu varēsi šādā veidā aizpildīt. Jo patiesībā jau problēmu risinājumu vajadzēs bērnam.

Adoptēt nozīmē pieņemt savā ģimenē bērnu, kurš ir smagi cietis, kuram ir vajadzīga rehabilitācija. Tāpēc labāk neidealizēt gaidāmo dzīvi. Tas var nebūt viegli. Es gan negribu teikt, ka tas ir šausmīgi grūti, tomēr zinu cilvēkus, kas šo soli nožēlo, jo vispār nav bijuši gatavi grūtībām. Tāpēc pirms lemt par labu adopcijai, ir svarīgi izglītoties un lasīt par šo tēmu. Meitiņu Elizabeti adoptēju, kad man bija 26 gadi, bet doma par adopciju man bija jau ilgāku laiku. Atturēja vecums, jo bērnu var adoptēt no 25 gadiem. Kad Elizabetei bija divi ar pusi gadi, mūsu ģimenei pievienojās Emīls. Jau no paša sākuma zināju, ka Elizabete nebūs mans vienīgais bērns, bet tik ātri lēmumu par Emīlu pieņēmu tāpēc, ka jutu – meitai to vajag. Viņi uzreiz viens otru pieņēma, sadraudzējās un ir labākie draugi.

Pieredze ar katru no bērniem bija pilnīgi atšķirīga, jo Elizabetei bija četri mēneši, bet Emīlam divi ar pusi gadi, kad paņēmu viņus pie sevis. Domāju, kādreiz mans skatījums bija daudz naivāks, tikai tagad saprotu, ko nozīmē ņemt pie sevis šādus bērnus. Viņiem līdzi nāk bagāža. Un, jo lielāks bērns, jo smagāka tā ir. Tieši tāpēc domāju, ka man ar Emīlu nekad iespējams nebūs tik cieša emocionālā saikne, kāda man ir ar Elizabeti, ar kuru kopā biju no zīdaiņa vecuma. Emīls ir vairāk sāpināts un ilgāk bijis viens līdz ar to bija pašpietiekamāks un ar mazāku spēju iekļauties ģimenē, ar viņu ir daudz grūtāk veidot attiecības. Emīls no sākuma bija ļoti trauksmains, dumpīgs un provokatīvs. Pati ar viņu daudzmaz tiku galā, bet auklēm gan gāja grūti. Pēc terapijas ir jūtams uzlabojums un bērns kļuvis daudz atvērtāks attiecībām un sadarbībai.

Šajos gados esmu daudz interesējusies par adopcijas tēmu un redzu arī pēc saviem bērniem, ka viņiem ir viena kopīga pirmā trauma – mammas zaudēšana. Ir bērni, kas ar to tiek galā vienkāršāk, citiem tas ir grūtāk. Atceros Elizabeti. Viņa baidījās, ka es pazudīšu, slimīgi mani sargāja, neļāva pat uz tualeti aiziet. Šīs bailes kavēja arī viņas fizisko attīstību – meita sāka staigāt tikai gada un septiņu mēnešu vecumā (lai gan fiziski bija gatava, emocionāli ne). Sāpinātie bērni bieži atpaliek emocionālajā attīstībā. Elizabetei četru gadu vecumā emocionālā attīstība bija kā divgadniekam. Pēc terapijas ir jūtams uzlabojums un starpība izlīdzinās.

Redzu, ka abi mani bērni ir jūtīgāki par citiem, viņiem ir īpaši sāpīga pamestības tēma un pārdzīvo nošķirtību, tāpēc bērnudārzā viņus nelaižu. Es strādāju pa naktīm, tad ar viņiem paliek aukle, bet pa dienām esam kopā. Vedu viņus uz Montesori nodarbībām.

Esmu sapratusi, ka ar mīlestību vien šiem bērniem nepietiek, jo viņi nav līdz galam atvērti tai un ir ierobežoti savā spējā to pieņemt. Ir jābūt elastīgam un pacietīgam. Lielākās problēmas sākas tad, kad vecāki mēģina pieņemtos bērnus pārveidot pēc savas saprašanas. Jo elastīgāk spēj pieņemt bērnu tāds, kāds viņš ir, jo vieglāk viņš adaptējas. »