The Primal Wound

Lielos vilcienos tā apraksta to, ko es pati izjūtu attiecībā uz saviem bērniem - tas ir subjektīvi patīkami, jo līdz šim pārsvarā nācies saskarties ar oponējošu reakciju. Grāmatas pamatideja ir, ka bioloģiskās mātes zaudējums atstāj dziļu ievainojumu bērna dvēselē, kas arī tālāk ietekmē viņa uzvedību un reakcijas. Šī ievainojuma dēļ arī vecākiem ar pieņemto bērnu nav iespējamas tik tuvas attiecības un tāda emocionālā saikne, kāda būtu bērnam ar bioloģisko māti normālā variantā, un bērns neapzināti vienmēr izjūt vajadzību pēc bioloģiskās mātes. Palasot adoptētājus bieži rodas sajūta, ka man gandrīz vai vienīgajai ir bērni, kuri cieš no šīs traumas sekām, kā dēļ ne reizi vien esmu kritizēta, par to, ka pārspīlēti cenšos saskatīt savos bērnos neesošas problēmas. Jā, un skumji lasīt par vecākiem, kuri līdz galam nesaprot savu bērnu uzvedību un priecājas par kļūdaini tulkotiem simptomiem, kas viņiem uztur ilūziju, ka viss taču ir kārtībā.

Citāts no grāmatas par to, kāpēc adoptētāji nepamana brīdinošos signālus savu bērnu uzvedībā:

Audžuvecāki, kuri ir gaidījuši, līdz satiks savu bērnu, un jūtas gatavi mīlēt un aprūpēt viņu, uz kopējā fona ir neizdevīgā stāvoklī.

Faktiski ir četri svarīgi aspekti, kurus viņi neapzinās: (1) mātei nebija četrdesmit nedēļu ilgs grūtniecības sagatavošanas periods, (2) neviens no vecākiem nav brīdināts par to, ka viņu mazulis cieš no traumas, kas radusies dēļ tā, ka ir šķirts no savas bioloģiskās mātes, (3) vairums no adoptētājiem nav tikuši galā ar savām sajūtām, kuras saistītas ar neauglības problēmu, (4) tie, kuriem jau ir savi bioloģiskie bērni, nav līdz galam izpētījuši savu motivāciju pieņemt bērnu un to, kā tas ietekmēs viņu ģimenes dzīvi.

Neskatoties uz šiem trūkumiem, parasti mātes ļoti ātri pieķerās savam mazulim un mīl viņu kā savu bērnu. Pārsvarā iepriekšējas pieredzes trūkuma dēļ, ar kuru varētu salīdzināt, viņas nepamana neko neparastu. Un, pat ja viņa ir jūtīgas un pamana kādas grūtības saiknes ar mazuli veidošanās procesā, viņa var līdz galam tās nesaprast tāpēc, ka iepriekš nav pietiekoši bijusi sagatavota tam. Neviens viņai nav pateicis, ka mazulis sēro pēc savas pirmās mātes.

Ja audžumātei ir bērns, kurš ar savu uzvedību izpauž savu sāpi, tad viņa var sākt to pamanīt, bērnam sasniedzot pusotra līdz trīs gadu vecumu, un satraukties par to, vai dara ko nepareizi. Informācijas par sākotnējo traumu trūkuma dēļ viņa var sajusties nepilnvērtīga un un kaut kādā ziņā vainīga. Ja viņai ir piekāpīgs bērns, viņa var vispār neko nepamanīt līdz pat pusaudžu vecumam, kad vajadzība noteikt savu identitāti var izmainīt bērna uzvedību.

Jebkurā gadījumā attiecības ar māti, neatkarīgi no tā vai tās ir konfliktējošas, vai piekāpīgas, ir vissvarīgākās un visspretrunīgākās attiecības priekš bērna. Viņa ir cilvēks, ar kuru bērns vēlas būt saistīts visciešāk, un cilvēks, kas priekš tā šķiet visbīstamākais. Mātei nevar uzticēties: viņa var pamest.