Bērns ar diagnozi

Adopcijas tirgū bērna diagnozes ir viens no ja ne pats svarīgākais bērna nākotnes perspektīvas rādītājiem. Jā, man tas šķiet skarbi. Protams, skaitās politiski nekorekti par to runāt, jo tā taču ir personīga izvēle. Tomēr sāpīgi, ka bērns tajā spēlē ir biežāk līdzeklis, nevis persona ar vajadzībām. Maz kuru interesē bērna nākotne. Svarīgi ir tas, ko iegūs no šāda bērna - piepildītu savu vajadzību un laimi uz tā rēķina. Pat līdz tādam cinismam, ka, uzzinot par pamestu bērnu, priecājas par ģimeni, kurai tas bērns tiks, nevis jūt līdzi bērna traģēdijai, kas metīs ēnu uz visu viņa atlikušo dzīvi.

Jā, man ir bērns ar diagnozi. ->

Diagnozi, kas pēc visbiežāk kaut tikai iespējamības līmenī nozīmē atteikumu. Šo 5 gadu laikā tā ar līdz galam neesmu sapratusi kāpēc, jo C hepatīts nenozīmē smagi slimu un kopjamu bērnu (populārākais arguments ir personīgā mazspēja). Īstenībā nekas neliecina par slimības esamību. Varbūt tāpēc man tam līdz galam joprojām grūti noticēt.  Nesen bērnam veica atkārtotas analīzes uz vīrusu (analīzes ir dārgas un 4 gadus nebija taisītas). Vienmēr ir cerība, ka vīruss var pazust. Tā nenotiek bieži, bet tomēr notiek. Cerība nepiepildījās, jo vīrusa koncentrācija asinīs ir augsta. Ārste runā par to, ka jāsāk domāt par ārstēšanu. Ne tagad un ne šodien, bet... kad būsim gatavi Šobrīd mēs noteikti neesam gatavi. Bērns pēdējā laikā tāpat periodiski ir nesavācams ar histērijām. Man ar palasot, ko tas nozīmē, ļooti negribas, ka manam bērnam kas tāds jāpiedzīvo, kaut bērni panesot ārstēšanu daudz vieglāk un ar labākiem rezultātiem kā pieaugušie. Es noteikti savākšos, bet pagaidām ir sāpīgi. Tomēr galvenā atziņa tai visā man ir skaidra - cik labi, ka viņš nav viens un es varu būt kopā ar viņu. Tik daudzi paliek vieni ar savu problēmu, jo tā izrādās pārāk liela, lai kāds sagribētu sniegt atbalstu tajā...