Privātums

Man nekad nav bijusi vēlme publiskoties - katru piedāvājumu esmu rūpīgi apsvērusi un centusies saprast, kas būtu tie ieguvumi, kuri to attaisnotu. Jā, esmu arī atteikusi intervijas. Galvenās bažas vienmēr ir bijušas saistītas ar to, kā tas varētu ietekmēt citus. Nedzīvoju izolēti - mana dzīve ir ciešā mijiedarbībā ar citu dzīvēm, kuriem var būt tiesības negribēt, ka es publiskoju to kopīgo daļu. Filmējot Latvijas lepnuma sižetu es ļoti iebildu pret bērnu rādīšanu. Saprotams, ka tā pilnībā nebija izslēdzama, tāpēc kā kompromiss tapa ideja, ka tuvplānus nerādīs, tikai acis. Arī ceremonijā filmēšanas operatori bija piekodināti mūsu galdiņu nefilmēt, bet visu nojauca tas, ka viens no jaunākajiem bērniem izskrēja uz skatuves un pēc tam arī Gundars Āboliņš paaicināja pārējos. Tā arī nobruka visi mani centieni. Pēc tam šķita, ka ko tur vairs - tapa divas intervijas žurnālā "Ieva" ar atklātām bildēm un viena žurnālā "Una" ar ne tik atklātām. 

Ar to visu vēlos pateikt, ka nevaru lepoties ar to, ka būtu ievērojusi savu bērnu tiesības uz privātumu (viņi bija pārāk mazi, lai paši varētu apzināti formulēt savu viedokli). Visbiežāk tāpēc, ka tās robežas ir trauslas un reizēm grūti novelkamas. Tomēr ar laiku arvien vairāk nostiprinos pārliecībā, ka, runājot par pieņemtiem bērniem, tas ir jo īpaši svarīgi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tas ir viņu stāsts nevis mūsu - audžuvecāku. Tā ir viņu ļoti personīgā ar līdz galam neaptverami smagiem pārdzīvojumiem saistītā pieredze, kuru viņiem ir tiesības negribēt publiskot. Esmu kritizēta par šādu uzskatu, pat bloķēta. Man ir norādīts, ka bērns jāaudzina tā, lai viņš lepotos ar savu pieredzi. Un tomēr... es uzskatu, ka bērns ir vērtība, kas pelnījusi cieņpilnu attieksmi, nevis tikt izmantots reklāmas mērķiem bez apzinātas piekrišanas. 

Iesaistoties dažādās formālās un neformālās diskusijās par bez vecāku gādības palikušu bērnu interesēm, mani nepamet šī sajūta, ka mēs spriežam par šiem bērniem kā par kaut ko no malas - runājot par un apkārt, jo mēs neapzinām viņu viedokli. Tomēr viņiem ir viedoklis. Arī šajā jautājumā. Dažādās adoptēto interneta platformās un diskusijās viņi atkal un atkal runā par to, ka ļoti vēlētos, lai audžuvecāki nebūtu dalījušies citiem detalizēti ar viņu stāstu. [1] 

Sākot rakstīt šo blogu pirms vairāk kā desmit gadiem, mans mērķis bija dalīties ar savu pieredzi, kas varētu būt noderīgi pēc jebkādas ar tēmu saistītās informācijas izslāpušajiem adoptētājiem. Tajā laikā tas bija kaut kas unikāls. Šobrīd pieredzes stāstu netrūkst. Tāpēc arī slēdzu pieeju bērnu gaidīšanas un adaptācijas laika pieredzes aprakstiem, kā to jau sākotnēji biju plānojusi darīt, bērniem paaugoties. 

[1] - https://arisefamily.org/2020/02/24/its-not-my-story-to-tell/