Piesaistes traucējumi

Domāju, ka katram, kurš reiz ir padalījies ar formulētu vēlmi uzņemties atbildību un audzināt pieņemtu bērnu, ir nācies saskarties ar sabiedrības neviennozīmīgo attieksmi - no vienas puses nimbs sāk spiest galvu, bet no otras puses sirds saraujas, klausoties biedējošos stāstus par to, cik grūti audzināmi un galu galā bezcerīgi ir šie bērni ar sliktajiem gēniem, no kuriem labāk turēties pa gabalu. Skaidrs ir viens, ka nav dūmu bez uguns - gluži bez iemesla pieņemtajiem bērniem nav slikta slava. Tāpat arī jebkuram, kurš kaut nedaudz ir interesējies par ģenētiku, ir saprotams, ka prostitūcija, alkoholisms un zagšana neiedzimst - tātad ar gēniem šo bērnu uzvedībai nav saistības. Atbilde ir vienkārša - tie ir piesaistes traucējumi.

Mūsdienu Latvijā ir ļoti maz bērnu, kuri auguši normālā ģimenē un, to zaudējot, nonākuši adopcijā. Vairums bērni ir piedzīvojuši vardarbību - sākot ar mātes atkarību izraisošo vielu lietošanu grūtniecības laikā, tuvākā cilvēka zaudējumu un pēc tam vardarbīgo un bērnus kropļojošo vidi bērnu aprūpes iestādēs vai arī cietuši no vardarbības un pamešanas novārtā savā ģimenē, kā dēļ arī ir izņemti no tās.

Adoptētājiem ļoti gribas ticēt, ka bērnam, nonākot jaunajā ģimenē, sākas jauna dzīve, kurai ar pagātni vairs nav nekāda sakara. Tomēr, lai arī vecāki var nomainīt bērnam vārdu, viņi nevar izmainīt bērnu agrīno pieredzi, bet tā ir pamats, uz kuras tālāk bērns veido savas attiecības. Un tā kā šī pieredze bijusi ļoti sāpīga, tad bērns nespēj attīstīt veselīgu piesaisti jaunajiem vecākiem. Pat vēl vairāk - bērns to negrib, jo baidās atkal tikt sāpināts. Viņa dzīves skatījuma pamatā ir pārliecība, ka ne uz vienu nevar paļauties, un viņam tas ir dzīvības un nāves jautājums nevienam nepieķerties. Un, ja bērnam nav piesaistes pie vecākiem, tad vecāki arī nav viņam autoritāte un bērna dzīvi diktē tikai konkrētā mirkļa impulsi un vēlme tiem pakļauties. Bērna drošība ir atstumtībā - tāpēc šādiem bērniem patīk dusmīgi vecāki, jo tādi no viņa norobežojās.

Bērnam, dabiski ienākot ģimenē, viņš ir absolūti atkarīgs no saviem aprūpētājiem un tas viņam nodrošina nepārtrauktu aprūpi, apmierinot viņa vajadzības tajā skaitā pēc fiziska kontakta, kā rezultātā starp vecākiem un bērnu attīstās drošā piesaiste jeb cieša emocionālā saikne, kas ir pamats tam, ka bērns jūtas droši, vērtīgs un vecāki viņam ir autoritātes. Bērniem, kuri aug aprūpes iestādē netiek nodrošināts pats galvenais - piesaistes persona, jo bērnu ir pārāk daudz, lai apmierinātu visas viņu vajadzības (viena no galvenajām mazuļa vajadzībām ir pēc fiziska kontakta un uzmanības - iestādēs bērnus rokās ņem tikai ārkārtējos gadījumos un viņi iemācās, ka raudāt nav jēgas tāpēc, ka to tāpat ignorē, bet tad, kad paaugās lielāki, tad apgūst, ka vienīgā iespēja pievērst sev uzmanību, ir ar negatīvu uzvedību, jo negatīva uzmanība ir un paliek vismaz kaut kāda uzmanība) un darbinieki visu laiku mainās un ir distancēti - nav bērnam neviena, pie kā pieķerties un ar ko veidot ciešu emocionālu saikni. Rezultātā visiem no aprūpes iestādēm nākušajiem mazuļiem ir piesaistes traucējumi (angliski reactive attachment disorder - RAD), kas atstāj smagas sekas uz bērna turpmāko dzīvi un ir cēlonis visām tām problēmām, kuras raksturīgas pieņemtajiem bērniem. Latviski diemžēl nav pieejamas grāmatas adoptētājiem, bet, ja palasa ārzemju literatūru, tad tā visa ir par vienu tēmu - piesaistes traucējumiem un to, kā tos ārstēt, kas nozīmē smagu darbu.

Piesaistes traucējumi var būt ne tikai pieņemtajiem bērniem. Ņemot vērā iemeslus, tie var būt arī normālā ģimenē augušam bērnam, ja bijuši apstākļi, ko bērns varēja uztvert kā pret sevi vērstu vardarbību. Bet skaidrs ir viens - visiem pieņemtajiem bērniem, kas grūtniecības un dzīves pirmo trīs gadu laikā ir cietuši no vardarbības jeb tā, ko bērns varēja uztvert kā vardarbību (piem. ilgstošas sāpes), tai skaitā institucionālo aprūpi, kas pēc būtības ir bērna pamešana novārtā, ir piesaistes traucējumi.

Piesaistes traucējumi nav monolīti - tie var būt dažādas pakāpes, un piesaistes attīstība ir ilgstošs process nevis vienreizējs notikums. Man ir viens bērns ar piesaistes traucējumiem (iestādē nodzīvoja no 6 mēn. līdz 2,5 gadu vecumam līdz paņēmu aizbildnībā) un viņam savos 4 gados ir 70% no raksturīgajām pazīmēm.

Grūtākais tajā visā ir tas, ka šādu bērnu audzināšanā parastās bērnu audzināšanas metodes ir neefektīgas. Līdz ar to vecāki visbiežāk nespēj tikt galā ar šādiem bērniem, kas arī pamazām sagrauj viņus emocionāli līdz tam, ka viņu vienīgā vēlēšanās ir tikt vaļā no bērna, kurš viņu dzīvi ir pārvērtis par murgu. Ģimene pārvēršas par kaujas lauku – vecāki cenšas noturēt kontroli pār bērnu, bet bērnam tas ir kā dzīvības un nāves jautājums nepakļauties. Viņš dzīvo savā pasaulē, kurā eksistē tikai viņa vajadzības, iegribas un sajūtas.

Vēl svarīgi piezīmēt, ka bērns, kuram nav drošās piesaistes pie kāda, neattīstās emocionāli. Līdz ar to, piemēram, desmitgadīgs bērns var būt fiziski un intelektuāli attīstījies atbilstoši vecumama, bet emcionālajā attīstībā atbilst trīsgadīga bērna līmenim. No emocionālās attīstības atkarīgs tas, kā bērns uztver pasauli, kā bērns attīsta savas spējas un komunikāciju ar apkārtējiem, cik labi, vai īpaši viņam atbilstoši, viņš iekļaujas sabiedrībā un cik laimīgs bērns jūtas. Pirmskolas vecumā parasti tas nav izteikti jūtams un visbiežāk vecāki nenojaušs par esošajām problēmām. Kopumā visiem bērniem, kas iestādē pavadījuši savas dzīves pirmos gadus ir izteikta emocionālās attīstības atpalicība, kā dēļ izaugot viņiem ir grūtības būt patstāvīgiem un normāli integrēties sabiedrībā.

• Pret cilvēkiem izturās ļoti valdzinoši un radot labu iespaidu - pārsvarā pret svešajiem vai tiem, ar kuriem jūt, ka var manipulēt
• Problēmas uzturēt acu kontaktu, izņemot, kad ir dusmīgs vai melo
• Nekritiski sirsnīgs, mīlošs pret svešiniekiem, bet nevis pret vecākiem
• Izteikta vajadzība kontrolēt visu un visus, pastiprinās/pasliktinās, bērnam kļūstot vecākam
• Pārspīlēti piesardzīgs un modrs
• Pārspīlēti aktīvs un tai pat laikā lēns/slinks izpildot uzdevumus
• Tāds, kuram patīk diskutēt, strīdēties bieži par muļķīgām, nesvarīgām lietām
• Biežas dusmu, niknuma lēkmes par ikdienišķām lietām
• Prasīgs vai neatlaidīgs bieži nelaikā
• Grūtības saprast cēloņus un sekas
• Vāja spēja kontrolēt impulsus
• Nav morāles, vērtību un ticības
• Vāji izteikta vai vispār nepiemīt empātija, bieži nav attīstīta sirdsapziņa
• Cietsirdība pret dzīvniekiem
• Melo bez redzama iemesla
• Izdomā nepamatotus apgalvojumus par pārestībām - apmelo neesošos pāridarījumos, varmācībā
• Postošs pret savām lietām vai sevi
• Zagšana
• Patstāvīgi pļāpā, uzdod muļķīgus jautājumus
• Nenormāls runas veids, neieinteresēts attīstīt saskarsmes iemaņas
• Attīstības/mācību aizture, kavējumi
• Valdzina uguns, asinis, ieroči, ļaunums. Parasti izvēlas slikto
• Problēmas ar ēšanu - galējības jeb var būt gan pārspīlēta ēšana, gan atteikšanās no ēdiena
• Ieinteresēts detaļās, bet ignorē galveno
• Ir daži vai īslaicīgi draugi, tendence būt vientuļniekam
• Tieksme uzsvērt savas tiesības un svarīgumu
• Pa kluso ņem lietas bez prasīšanas pat tad, ja varētu tās dabūt paprasot
• Pieaugušo triangulācija - manipulatīvi cenšas noskaņot vienu pret otru
• Tumšums priekšā acīm, kad ir nikns

• Vardarbība/pamešana novārtā dzīves pirmo trīs gadu laikā
• Daudzi galvenie aprūpētāji
• Nošķirtība no mātes slimnīcā, inkubatorā utml.
• Pārvietošana no vienas audžuģimenes uz otru
• Neremdētas sāpes - ausu infekcijas, kolikas utml.
• Mātes pirms vai pēcdzemdību  depresija
• Alkohola, narkotiku lietošana grūtniecības laikā
• Tas, ka grūtniecības laikā vai pēc piedzimšanas starp māti un bērnu nav harmoniskas, saskanīgas attiecības

Pārsvarā reāli ar apzināmām problēmām vecāki sāk saskarties ap bērna skolas vecumu. Pirmkārt, tas ir laiks, kad bērnam jau būtu jābūt kļuvušam daudz maz patstāvīgam, bet nākas konstatēt, ka viņš joprojām ir īpaši pieskatāms kā mazulis un nav kontrolējams (iedomājieties 9-gadīgu bērnu, kurš jātur pie rokas sabiedriskā vietā, jo vienīgais, kas palīdz tikt ar viņu galā, ir stingra, neatslābstoša kontrole - arī fiziska). Otrkārt, pieņemto bērnu vecākiem visbiežāk nav nekādas pieredzes un zināšanu un viņi daudzus simptomus noraksta uz to, ka vienkārši pārāk daudz salīdzina un piesienas nevietā. Katrs bērns taču ir individuāls un tas ir tikai normāli, ka pirmsskolas vecuma bērni ir jāpieskata.  Tad, kad problēmas jau saasinās (un bērnam augot tās aug līdz ar viņu) sākas riņķa dancis pa speciālistu kabinetiem un pēc daudzu pieredzes nākas secināt, ka diemžēl ļoti maz speciālistu, kas spēj diagnosticēt problēmu un vēl mazāk tādu, kuri tiešām spēj palīdzēt nevis iesaka mēģināt tikt no bērna vaļā vai aprunāties ar viņu (it kā tas nebūtu darīts neskaitāmas reizes).

Piesaiste ir mijiedarbības rezultāts - tā nevar izveidoties vienpusēji tb nevar būt tā, ka vecākiem ir pilnīga piesaiste pie bērna, bet bērnam pie viņiem nav. Un pamatā piesaiste attīstās caur fizisko kontaktu. Tāpēc neatkarīgi no tā, kādā vecumā bērns ir "piedzimis" ģimenē, lai attīstītu veselīgu piesaisti, nepieciešama zīdainim līdzīga aprūpe: daudz un ļoti daudz fiziska kontakta, acu kontakta, pozitīvu emociju. Bet vidusmēra cilvēki parasti no bērna sagaida vecumam atbilstošu uzvedību un arī izturās pret viņu vecumam atbilstoši, līdz ar to nenodrošinot nepieciešamo kontaktu un vajadzību apmierināšanu (bērniem ar neizdzīvotu pilnvērtīgu agrīno vecumperiodu var būt vajadzība to kompensēt – lai viņu baro ar pudelīti, aijā uz rokām utml.izturās kā pret zīdaini. Arī tad ja viņam jau 4 un vairāk gadu). Un jāpiezīmē arī, ka šiem bērniem raksturīgi, ka visdrošāk viņi jūtas, kad tiek atgrūsti un vecāki ir dusmīgi, tāpēc viņiem raksturīgi būt provokatīviem un censties nokaitināt vecākus ar sliktu uzvedību. 

Bērniem ar piesaistes traucējumiem nepietiek tikai ar mīlestību - lai cik ļoti vecāki savu bērnu nemīlētu un necenstos viņu pārpludināt ar savu mīlestību, ja bērns to nepieņems, tad tā viņam neko nepalīdzēs. Tāpēc veltīgi ir pārmest šiem vecākiem, ka nav pietiekoši mīlējuši bērnu – precedenti var būt, protams, dažādi, bet vairumā gadījumu viss sākas ar ideālistiskiem mērķiem un labiem nodomiem tiešām palīdzēt bērnam, dodot ģimeni un mīlestību, kas nereti beidzas ar nervu zālēm skapītī. Manā redzeslokā pārsvarā ir adoptētāju ģimenes un tā aina tiešām ir bēdīga. Tik adoptētāji parasti par to izvairās runāt, jo sabiedrības attieksme pret viņiem ir nosodoša (ka par maz mīl bērnu) un pret pieņemtajiem bērniem pārspīlēti kristiska (ko gan labu var gribēt no tādu pagrimušu vecāku bērna – tie tak gēni), cenšoties tikt galā ar problēmām paši.

 Katrs bērns ir individuāls un tas, cik lielā mērā viņam būs piesaistes traucējumi, ir atkarīgs no ļoti daudz faktoriem (grūtniecības laikā piedzīvoto, bērna personības īpašībām, temperamenta, jūtības utt.) tāpēc grūti izdalīt potenciālās variācijas, tomēr kopumā raksturīgi, ka bērni, kas ģimenē nonāk līdz 6 mēnešu vecumam un puikas vairāk kā meitenes (meitenes ir emocionālākas un vieglāk traumējamas)  biežāk spēj attīstīt piesaisti kā lielāki bērni. Zinu konkrētus gadījumus, kad dažus mēnešus vecs zīdainis kategoriski atgrūž un atsakās veidot kontaktu ar audžuvecākiem (protestē pret to, ka tiek ņemts rokās, atsakās ēst, ja pudelīte tiek turēta utml.) un veidot piesaisti.  Bērni, kas ģimenē nonāk vecāki par 6 mēnešiem, visbiežāk arī neintegrējas līdz galam ģimenē un aug ar piesaistes traucējumiem, kuru ārstēšana ir ļoti ilgstošs process bez garantēta rezultāta. Labi, ja ir pieejams labs psihoterapeits, kas palīdz...